Anatolijs Kindzulis

Kopā ar Burtnieku pašaizliedzīgajiem aktīvistiem es varēju radoši izpausties, daudz paveikt un biju laimīgs, taču tagad, vēlreiz visu atceroties un pārdomājot, sirdī iekrīt arī viens otrs rūgts piliens. Manā vadībā Burtniekos tika ierīkoti divi sporta laukumi un stadions, tagad no tiem palikušas tikai krāsmatas un Burtniekos stadiona nav. Šķiet, mans darbs bijis lieks, gandrīz sāku uzskatīt sevi par neveiksminieku. Mans mūža darbs ir arī pašreiz Burtniekos pastāvošie divi muzeji — skolu muzejs un Burtnieku pagasta vēstures muzejs. Pēdējā ir vadītājs, un tur noris muzeja saistība ar dzīvi, bet skolu muzejā aktīvu lietojumu nejūtu. Atkal urda jautājums, cik mans mūža darbs ir vērts.

Filmēšanu izmantoju arī jautrības radīšanai, — man allaž gribējās padzīt velnu. Burtnieciešiem bija draudzīgas attiecības ar Mārsnēnu skolu. Pieredzes apmaiņai katru gadu pārmaiņus viesojāmies viens pie otra, reizē tika organizēts saviesīgs vakars ar priekšnesumiem un pārsteigumiem. Pirms kārtējās viesošanās Mārsnēnos piezvanīju viņu direktorei un lūdzu atļauju nofilmēt viņu pedagoģiskās padomes sēdi. Direktore piekrita. Atbraucis mājās, samontēju filmu «Par ko domā Mārsnēnu skolotāji pedagoģiskās padomes sēdes laikā». Filmas sākumā — pedagoģiskās padomes sēde. Tad parādās skolotājas tuvplāns un rokas, kas cep pankūkas. Sēde turpinās, parādās cita skolotāja tuvplāns un rokas, kas skaita maciņā naudu. Līdzīgi tika parādīti visi Mārsnēnu skolotāji. Viena ada zeķi, cits šķirsta intīma satura žurnālu, cita iztēlojas, ka viņu apciemo jaunais Burtnieku skolotājs. Filmā parādīts, ka viņš nes un slien pie loga trepes, lai iekāptu skolotājas istabā. Filma bija bez skaņas, to atjautīgi komentēja skolotājs Dzintars Vītols. Filmu uzņēma ar lielu jautrību, un neviens neapvainojās.

1995. gadā tika atklāts skolu muzejs Burtnieku Ausekļa vidusskolā. Pirms tam tika vākti materiāli, sākot ar bērnu apmācības pirmsākumiem. Tās bija ziņas par bērnu mācīšanu Burtniekos no 1680. gada, kad katrai muižai un draudzei vajadzēja nodrošināt bērnu apmācību. Rakstīto papildināja vizuālie eksponāti, kā tāfelīte, grifele, petrolejas lampa, maizes kaste un  citi liecinājumi.

1960. gadā Burtnieku Ausekļa skola tika pārcelta uz Burtnieku centru skolai pielāgotās telpās. Ausekļa skolas telpās atvēra internātskolu.

Tautas namā «Arkādija» rosījās pašdarbnieki. Pie tautas nama bija arī primitīvi iekārtots sporta laukums, kur notika sacensības vieglatlētikā, arī riteņbraukšana un motosports. Dažiem burtnieciešiem bija motocikli. Kā aktīvākos tā laika jauniešus gribas minēt Vili Lejiņu, Kārli Kauķi un Valdi Ērmuižu. Visu organizēja pagasta sekretārs Brunis Teterovskis. Arī es tiku iesaistīts šajos pasākumos. Atceros kādu fizkultūras vakaru tautas namā, kuru organizēja Fizkultūras institūta students Edmunds Ozoliņš. Man vajadzēja četrām meitenēm sagatavot vingrojumu, ko atcerējos no ģimnāzijas laikiem. Programmā bija arī citi priekšnesumi, kā piramīdas, akrobātiskie vingrojumi, atbalsta lēcieni u.c. Tos bija sagatavojis Edmunds Ozoliņš. Priekšnesumi patika, tāpēc ar tiem viesojāmies arī Matīšu kultūras namā. Uz Matīšiem braucām ar traktoru, kuram pierīkojām platformu, uz tās novietojām vingrošanas rīkus un daļu dalībnieku. Atpakaļceļā uz platformas braucēju saradās daudz vairāk, tāpēc brīžiem traktora priekšējie rati cēlās gaisā un traktors nebija vadāms. Rezultātā iebraucām arī grāvī, tomēr beigās laimīgi nokļuvām mājās.

Kad nokļuvām gūstekņu nometnē Vangrovicā, izrādījās, ka nometnes priekšnieks ir polis. Viņš atteicās latviešus nometnē pieņemt un lika sargiem saprast, lai rīkojas ar mums pēc saviem ieskatiem. Mēs to uzzinājām, jo mūsu vidū bija aktieris Valdis Akuraters, kas prata poļu valodu, jo bija dzīvojis Varšavā, kad tēvs strādāja Varšavas vēstniecībā. Kļuva baisi, sapratām, ka mūs var arī likvidēt. Sargi mūs aizveda mežmalā pie kapsētas un lika gaidīt, viens aizjāja. Kamēr gaidījām, garām gāja kāds piedzēries krievu zaldāts un prasīja, kas mēs esam. Tā kā zināju krievu valodu, pastāstīju, ka esam latvieši. Zaldāts kļuva rupjš. «Ak latvieši! Arī jūs Hitlera okupācijas laikā mūsu sievas un meitas izvarojāt!» viņš kliedza un iesita ar kulaku man pa seju. Iejaucās sargs un viņu padzina.

1. turpinājums. Sākums 17. marta numurā

Smalka uzvedība toreiz bija modē. Skolā tā tika mums ik brīdi atgādināta. Pirmo izglītību ieguvu Kārsavas pamatskolā un ģimnāzijā. Katru pirmdienu audzinātāja pārbaudīja, vai esam bijuši pirtī, vai veļa tīra, pārbaudīja rokas un nagus, lika novilkt apavus, lai pārbaudītu zeķes, kuras dažreiz atļāvās pat paostīt. Un rezultāti neizpalika, dzīvē bieži nācies saņemt pārmetumus par smalkmanību. Tikpat centīgi mūs audzināja patriotiski. Vēl tagad spilgti atmiņā, kā skolotāja lasīja klasē fragmentu no A. Grīna «Dvēseļu puteņa». Viņa lasīja ar tādu pārdzīvojumu, ka acis miglojās asarās, mēs to izjutām tā, it kā paši būtu bijuši Dzimtenes aizstāvju rindās, klasē valdīja kapa klusums.