To sākot, Valmieras Kultūras centrā ik rudeni tiekas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu vadītāji, lai pārrunātu jaunās radošās sezonas aktualitātes, informē Valmieras pašvaldības speciāliste Līga Tarbuna.

Ir nedaudz dzestrs, bet saulains un skaists septembra rīts. Bērni un jaunieši dodas uz skolu, lai atsāktu mācības. Arī Valmieras 2. vidusskolas struktūrvienības vakara (maiņu) vidusskolas izglītojamie, taču mūsu kolektīvā pirmā septembra nedēļa tradicionāli aizrit nedaudz citādi — arī mēs mācāmies, taču ne šī vārda pierastajā nozīmē.

Tā uzskata ikdienā Latvijā pazīstams acu ārsts, kurš reizi nedēļā ar lielu entuziasmu metas iekšā pavisam citā stihijā, dodoties vairāk nekā simt kilometrus ārpus Rīgas, tāpēc šiem braucieniem iegādājies atbilstošu auto. Esiet pazīstami, šodien Rūcamlapas viesis — Rencēnmuižas īpašnieks un šīs skaistās vietas atjaunošanas uzsācējs FĒLIKSS LŪKINS.

Kārķos, pie Spiģu alas, ceļoties pār Sedas upi ar laivām, ieradās 8. Velosēņošanas maratona dalībnieki no visas Latvijas. Tūristi kopumā trīs dienu laikā nobrauca 250 kilometrus.

Raiņa laiks šonedēļ, Dzejas dienas turpinās arī mūspusē. Valmierā to otrais cēliens pagāja zem mākoņu tūces un raibiem lietussargiem, tomēr rudens vīriņš bija tolerants un pārāk nesamērcēja ne lasītājus, ne klausītājus.

Ramatā jau vairāk nekā septiņus gadus darbojas Aigas darbnīca. Mazs šūšanas uzņēmums, kas nodrošina stabilu darba vietu četrām novada sievietēm. 

Vairāk nekā 30 gadus DAINA ČĀKURE bijusi Ramatas bibliotēkas vadītāja. Pēdējos gadus veselības problēmu dēļ uz darbu viņa atnāk vien reizi nedēļā. Būt darbā starp grāmatām un cilvēkiem — grāmatu lasītājiem ir viņas sirds aicinājums. 

Sabīne, Dana, Krista, Miks, Ansis ir tikai daži no jauniešiem, kas Mazsalacā strādā brīvprātīgi.

Mazsalacas novadā zemnieki nodarbojas ar piena lopkopību, audzē gaļas lopus, dažās saimniecībās aitas, bet daudzi meklē jaunu nišu, lai līdztekus algotajam darbam vasarās vai nedēļas nogalēs būtu iespēja piepelnīties. 

Šoruden, kad Latvijas mežos sākās beku un nu arī daudzkrāsaino poķu uzbrukums cilvēku prātiem,  pat vispārsteidzošākie makšķernieku un mednieku stāsti nobālē sēņotāju stāstu priekšā. Tā kādam izdevies ar baravikām  lielu spaini piegriezt vienas eglītes pazarēs,  cits ceļmalā  pamanījis no sarkanīgajiem apšu kundziņiem izaugušu norādes bultu, kas aizvedusi pie tāda šo beku klājiena, ka, tupus rāpus ņemoties, ne tikai lielo grozu, bet arī mugursomu  uz vietas ir izdevies piepildīt. Šis šķiet īpašs laiks, kad cilvēkus vērtē ne vairs pēc pārticības, amatiem vai vietas deputātu kandidātu listē, bet pēc tā, ko viņš pratis mežā atrast un mājās pārnest. Ir pat jāsecina: ja  šoruden neesi bekot sūtīts un tur bijis, tu faktiski neesi nekas!