Ar pārliecinošu uzvaru — 6:0 (3:0) pār Jēkabpili SYFORM 1. līgas čempionātu ar izcīnīto trešo vietu noslēguši Valmiera Glass FK/BSS futbolisti. Panākums atkārtots, un līdzīgi kā pērn valmieriešiem tomēr neizdevās aizķerties aiz iespējas pacīnīties par tikšanu Latvijas futbola augstākajā sabiedrībā. Kā zināms, 1. līgas pirmās vietas ieguvēji (šogad tie ir FB Gulbene) automātiski iegūst ceļazīmi uz virslīgu, bet otrajai vietai (Rēzeknes BJSS) tiek dota iespēja to izcīnīt pārspēlēs ar virslīgas pirmspēdējās vietas ieguvēju (FS Metta/Latvijas Universitāte).

Nesen iepazīšanās vizītē Azerbaidžānas pilsētā Sijezenē, ar kuru septembra sākumā Valmierā tika parakstīts sadarbības līgums, atsaucoties uzaicinājumam, pabija Valmieras pašvaldības pārstāvji — domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Baiks, pašvaldības izpilddirektors Aigars Vītols, deputāti Guntars Štrombergs, Vugars Ecmanis un Andris Klepers.

Pašlaik valdības maiņa notiek ne vien Latvijā, bet visā Eiropā — nupat pie ražena darba cēliena ķēries gan šovasar ievēlētais Eiropas Parlaments, gan nule kā apstiprinātais jaunizvēlētā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera eirokomisāru kabinets, kurā viens no viceprezidentu portfeļiem uzticēts Latvijas ekspremjeram Valdim Dombrovskim. Par to, kas notiek Briselē, visbiežāk mēdzam visgudri pavīpsnāt, kaut gan 10 gadu laikā, kopš Latvija uzņemta par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, tā kā vajadzētu būt apradušiem, ka tieši tur tiek izstrādāta vienotās Eiropas ekonomiskā un ģeopolitiskā stratēģija, kas ne vienmēr būs pa prātam bez izņēmuma visām 28 ES valstīm. Šo apstākli, kā zināja teikt Eiropas Komisijas darbinieki, savai aizstāvībai pamanījušies izmantot mūsu ministri, katru Latvijai labvēlīgu EK lēmumu uzdodot par savu personīgo panākumu, savukārt ne tik izdevīgu regulu pieņemšanu aizbildinot, ka to jau tie tur Briselē atkal salaiduši dēlī, lai gan neviens nopietns jautājums netiek izlemts bez visu valstu attiecīgās nozares ministru klātbūtnes.

Bērni garas stundas pavada pie televizora un datora, vecāki tikpat daudz strādā, un ģimenei neatliek laika kopā būšanai. Tāds nereti ir mūsu ikdienas raksturojums, kas kļūst par cēloni dažādām problēmām, kuras vēlāk uztausta pedagogi, sociālie darbinieki, meklējot iemeslu, kāpēc pasliktinās skolēna uzvedība un sekmes.

1989. gada 23. augustā vismaz divi miljoni cilvēku no Baltijas valstīm — Lietuvas, Latvijas, Igaunijas — sadevās rokās, veidojot dzīvu ķēdi vairāk nekā 600 kilometru garumā, lai apliecinātu vēlmi atjaunot šo valstu neatkarību. Lai atcerētos un izjustu  pirms 25 gadiem notikušo, skolotāji — muzeju vadītāji un novadpētnieki no Kocēniem, Valmieras, Kauguriem, Dikļiem, Matīšiem, Ēveles un Rencēniem ieradās Latvijas un Igaunijas robežpunktā Unguriņos pie mākslinieka Andra Dukura veidotās piemiņas zīmes.

Jau ierasts, ka, sākoties rudenim, daudzi uzņēmumi un organizācijas aktīvi iesaistās atstarotāju dalīšanas akcijā, aicinot cilvēkus rūpēties par savu drošību diennakts tumšajā laikā. Arī apdrošināšanas akciju sabiedrība «Gjensidige Baltic» Valmieras ielās sastaptiem cilvēkiem dāvināja vairāk nekā 2000 atstarotāju. Kampaņas mērķis ir atgādināt par atstarotāju nepieciešamību gada tumšajā laikā, jo, kā informēja Valsts policija, šogad, salīdzinot ar pagājušo gadu, uz ceļa bojāgājušo skaits palielinājies par 20%.

Pirms simt gadiem Klīvlendā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kāds baņķieris un jurists nodibināja pirmo kopienas fondu — labdarības organizāciju, kas strādā konkrētā ģeogrāfiskā teritorijā un ļauj vietējiem ziedotājiem apvienot resursus un kopā paveikt vairāk. Simtgadei par godu turpat Klīvlendā oktobrī notika plaša konference.

Klāt novembris un biedrības «Rubenes Anši» rīkotais tradicionālais spiningošanas sezonas noslēguma pasākums — «E. Cukura piemiņas kauss». Dalībnieku sastāvs runā par pasākuma nepiespiesto gaisotni — jaunākajam 10 gadi, vecākajam jau 80. klauvē.

Šodien Lāčplēša diena, kurā pieminam savas tautas varoņus. Ja ne vairāk, tad domās aši pārskrienam savas mazās valsts pēdējās simtgades vēsturei, vismaz tās mezglu punktiem, un vakara tumsā iededzam svecītes par godu varoņu piemiņai.

Mēdzam teikt, ka vārdam mīlestība nav jēgas, ja tas attiecībās ar pasauli saglabā lietvārda nozīmi. Tam jābūt darbības vārdam — domās, uzklausot, saprotot, rūpēs un atbildībā. Mīlestība izpaužas, spilgtumu iegūst darbībā, un tāpat, šķiet, ir ar patriotismu. Pats par sevi tas ir visai iracionāls jēdziens, vien pētot tā sakni, mēs uzmeklējam Tēvzemes nozīmi un spriežam — esam patrioti vai ne, ir mums viena patriotu nedēļa gadā vai katrā dienā mēs varam iemiesot šī jēdziena jēgu darbībā.