Tas, ko var darīt tikai latvieši
Sēžot jūrmalā uz gara koka soliņa, starp mani un jūru krietns smilšu klājiens.
Sēžot jūrmalā uz gara koka soliņa, starp mani un jūru krietns smilšu klājiens.
«Neviena nav mājās, visi ir Dziesmusvētkos!» – nebūtu jābrīnās, ja šādi uz lapiņas steidzīgā rokrakstā uzšņāpts teksts būtu pie visu novada kultūras namu ārdurvīm līdz pat nākamajai nedēļai.
Reiz Rūjienas kultūras namā, kad tikko bija sācies Gvido Brenčeva diriģētā orķestra koncerts un skatuves malās lāsumoja purpursarkanie aizkari, gaismu spēlēs spoži mirdzēja mūzikas instrumenti un gaisā līdz pat augstajiem griestiem vēdīja svētku atmosfēra, skatītāji zināja, ka viņus gaida burvīgs mūzikas piedzīvojums.
Svētdienas vakars. Laiks, kad jāņotāji negribīgi atgriezās no laukiem pilsētā – kurš lēnīgs, saguris un jau domās iegrimis par strauji pienākušo jauno darba nedēļu, kurš vēl ar ilgošanos atpakaļ skatīdamies uz brīnišķīgo Latvijas vasaru, ko var izjust tikai laukos.
No 16. līdz 18. jūnijam Valmieras novadā norisinājās Pasaules koklētāju nometne, kas kļuvusi par ikgadēju tradīciju un šovasar notika jau septīto reizi. Šoreiz Vaidavā.
Latvieši ir visā plašajā pasaulē. Tur viņus aizvedusi dzīve, gadījums, liktenis… kā nu kuru, bet laiku pa laikam viņi pārbrauc mājās – dažs pavisam, cits paciemoties. Īpašs iemesls vienmēr ir Dziesmu svētki, kuros ārzemju latviešu mākslinieciskie kolektīvi ir kā sevišķi grezna poga pie Latvijas svētku apģērba.
Diezin kam būtu jānotiek, lai atkal kā senāk kapusvētki būtu radu, tuvu un tālu paziņu satikšanās vieta, kur atkalredzēšanās priekam ļauts pārmākt kapsētā mītošās skumjas.
No 1. līdz 30. jūlijam Rīgā būs skatāma tautas lietišķās mākslas izstāde «Mēs». 900 kvadrātmetrus lielā angārā, Sporta ielā 2, vienkopus būs aplūkojami audēju, rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi.
Rūjienas tautskola un amatnieku biedrība «Rūzele» 9. jūnijā nosvinēja savas radošās darbības 10 gadu jubileju.
Dilles, cukurgailis, ragavas, ozollapu vainags, baravikas, pastalas, siena guba, āliņģis, dziedāšana, zaļumballe, lasis, papardes zieds, skābenes, arkls, pakavs, puķuzirnis…
Dziesmu svētku 150. gadskārtas balvas jau nokļuvušas pie labākajiem Latvijas vokālajiem ansambļiem un pūtēju orķestriem. Tuvākajās nedēļās tās iegūs arī citu nozaru labākie kolektīvi.
Ernsta Glika ozolu stādīšana aizsākās jau pagājušajā gadā, un akcijas iniciatori – Evaņģēliski luteriskā baznīca – ir priecīgi pārsteigti, ka tā turpinās jau otro gadu un kļuvusi starpkonfesionāla, jo ozoliņu stādīšanai piesakās ne tikai luterāņi, bet arī katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, kā arī pašvaldības un pat privātpersonas.
27. maijā garīgās kultūras notikums «Baznīcu nakts» Latvijā norisinājās jau desmito reizi, ko dabiski un plūstoši pirms pāris gadiem paplašināja «Atvērto baznīcu diena».
Rīt Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Ne visās valstīs tā ir tieši 1. jūnijā, bet lielākajā daļā gan, pie kuras pieskaitāma arī Latvija.
Pastāv viedoklis, ka tikai tāda bērnu literatūra ir augstvērtīga, kas patīk arī pieaugušajiem.
Jāņonkulis sāka celt māju vēl dziļos padomju laikos. Cēla un cēla, cik nu bija tās rocības, laika un spēka.
Kā teica uzmundrinošā, izklaidējošā rīkotājbalss mikrofonā, šodien Valmierā esot 93 dažādi pasākumi.
Ceļš uz Dziesmusvētkiem parasti sākas jau drīz pēc tam, kad beigušies kārtējie svētki un norimušas saviļņotās emocijas.
13. maijā, kad šajā Dieva pasaulītē pavasaris katram dabā gājējam kaisīja ceļu baltiem ievziediem un vasarīgi siltās novakares reibināja ar malu malās ziedošu augļkoku smaržām, daudzi labprāt devās ārā lēnā pastaigā, un tovakar visi ceļi veda uz muzejiem – jau 19. reizi, kopš iedibināta Muzeju nakts.
Ejot ceļu, kas ved uz debesīm, – šie ir vārdi no Universum mūzikas un mākslas vidusskolas himnas, kas nav patētiska, bet tās melodija drīzāk tīkama jauniešiem, kam tā arī ir domāta, savukārt himnas vārdi apliecina, ka skolas galvenā ass, ap kuru ciešā sazobē rotē tās daudzpusīgā darbība, ir ticība Dievam.