Ne reizi vien Valmieras pašvaldība pilsētas mājsaimniecību un citu teritoriju īpašniekus aicinājusi pievērst uzmanību ietvju malās augošajiem apstādījumiem. Tas tādēļ, ka tie mēdz izaugt ne tikai augstumā, bet arī platumā un diemžēl nereti gadās, ka uz ietvju rēķina.
«Tas, ka Kocēnos tika nodibināta pašiem sava sporta skola, bija loģisks turpinājums. Jau divdesmit gadus bijām gan paši trenējušies florbolā, gan bērnus trenējuši — darba apjoms ar gadiem pieauga, un kļuva skaidrs, ka, lai šim sporta veidam nodrošinātu attīstību, lai piesaistītu trenerus, ir vajadzīga sporta skola,» stāsta florboliste, trenere un jaunās sporta skolas darbiniece LINDA LĪCE.
Interesanti bija uzzināt, ka pirmsākumos Vecpuišu parkā bija iecerēts liliju dārzs. Šobrīd, kad parkā notiek pārvērtības, padomāts arī par lilijām — jaunajā puķu dobē to būs diezgan daudz, tiesa, tās nebūs īstās, bet dienziedes jeb dienlilijas.
Valmieras pašvaldība ik gadu atvēl līdzekļus elementu papildināšanai pilsētas publiskajos rotaļu laukumos. Šoreiz par diviem elementiem bagātāks kļuvis rotaļu laukums Raiņa ielā 3 pie Dzirnavu ezeriņa. Ir novērots, ka šis laukums arī ir visvairāk apmeklētais.
Pirms pāris dienām darbu Valmierā, pārsvarā pilsētas zaļumsaimniecībā, sākusi trešā skolēnu grupa. Pašvaldībā pastāstīja, ka vakar jaunieši strādājuši memoriāla, Karātavu kalniņa teritorijā un citviet.
Šis virsrakstā minētais kāda Latvijā zināma politiķa teiciens ļaužu mutēs izskan joprojām. Tā vien liekas, ka, pieļaujot šādu solīšanu solīšanas dēļ, pasniegta mācībstunda bezatbildīgajiem, kas labu iespaidu gatavi atstāt kaut uz īsu brīdi, par tālākajām sekām nedomājot.
Kocēnu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja DACE JUKĀMA nākusi no pedagogu ģimenes — gan viņas tēvs un divas māsas ir skolotāji, gan arī pašai ir pedagoģiskā izglītība. Tiesa, nācies strādāt ne tikai skolā — arī Valmieras televīzijā un policijā, taču, atzīst Dace, visos amatos ir bijusi saistība ar bērniem un pedagoģiju. Gan dažādos līmeņos. Viņa ir pārliecināta, ka viss, kas ar cilvēku dzīvē notiek, ir solis tālāk. Ja arī tā nav apzināta izvēle, vienām durvīm aizveroties, citas atveras.
Melnais taksītis Rokijs Apiņu ģimenē ir otrais sunītis. «Pirmais mums bija, kā paši jokojot nosaucām, dubulttaksis — augumā krietni lielāks par Rokiju. Diemžēl septiņu gadu vecumā viņš medībās pazuda. Izmeklējāmies, likām sludinājumus avīzē, televīzijā, bet bez rezultāta. Atvadīšanās no šī manā mūžā pirmā sunīša bija ļoti sāpīga. Un tad man pēc pusgada, tas bija 2000. gada pavasarī, uzdāvināja mazu, divus mēnešus vecu kucēntiņu ar visiem ciltsrakstiem,» stāstījumu par ģimenes četrkājainajiem locekļiem sāk Guntis Apinis.
15. jūnijā notikusi Kocēnu novada domes jaunā sasaukuma pirmā sēde.
Par Vaidavas keramikas ražotni «Liesmā» rakstīts ne reizi vien. Un ne bez pamata — tā spējusi mainīties un arvien attīstīties līdzi laikiem.
Ne dabā, ne sabiedrībā nekas nestāv uz vietas — mainās gadalaiki, klimats, dažādā ziņā arī cilvēki, attīstās zinātne, ikdienā ienāk jaunas tehnoloģijas. Daudz kas kļūst par vēsturi. Reti kurš mūsdienās raksta vēstules, tajā pašā laikā savu dzīvi vairs nevaram iedomāties bez sociālajiem tīkliem un mobilajiem sakariem. Interesanti, kas pašlaik notiek ar tā saucamajiem mājas telefoniem — vai arī tie pamazām kļūst par vēsturi?
Aizvadītas vietējo pašvaldību vēlēšanas. Latvijā par saviem izvēlētajiem deputātu kandidātiem nobalsojuši 50,41% balsstiesīgo pilsoņu, attiecīgi Vidzemē — 49,5%.
Par sirdsāķīšiem savas vārnas gluži nevaru nosaukt, taču it kā netīši tās kļuvušas par mājdzīvniekiem.
Šodien atzīmējam Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Manuprāt, īsti vietā ir šajā sakarā izteikt savas domas par ģimenes un vecāku lomu katra cilvēka dzīvē.
1. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Tās aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai. Bet kā īpaši svētki, tos veltot speciāli bērniem, šī diena pirmo reizi atzīmēta 1950. gadā.
«To, ka būšu skolotāja, zināju jau piecu gadu vecumā. Jau tolaik biju mūsdienīgs bērns, jo patiesībā jau pirmsskolas vecumā cilvēciņam jāapzinās, ko viņš dzīvē vēlas sasniegt. Tā kā piecos gados biju iemācījusies lasīt un daudzko saprast, mācīju par mani vecākus kaimiņu bērnus, un visi mani nezin kāpēc klausīja,» stāsta Ineta Amoliņa.
Vakar Kocēnu kultūras namā vairākiem Kocēnu novada 1991. gada barikāžu dalībniekiem tika pasniegti Pateicības raksti.
Uz lielajām un arī ne tik lielajām šosejām un autoceļiem bieži vien jānovēro bēdīgs skats — brauktuve agra rīta un krēslas stundās kļuvusi par pēdējo dzīves ceļu desmitiem dzīvo radību — varžu, ežu, lapsu, apdzīvotajās vietās arī kaķu un suņu.
Ar «Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja» finansiālu palīdzību 2011. gadā atbalstīta Mācību klases izveide satiksmes noteikumu un citu preventīvu pasākumu apmācībai Vidzemes reģionā. 2012. gada aprīlī «Drošības klase» uz 5. vidusskolas bāzes tika atklāta arī Valmierā.
Demogrāfiskā situācija ir tēma, par kuru pēdējā laikā dažādos mērogos spriests diezgan bieži un daudz. Taču no spriešanas vien bērni nedzimst. Arī no tā, ka mākslinieki no skatuves aicina vairoties Latvijai, ne. Vai šo procesu reāli veicinātu lielāks valsts un pašvaldību atbalsts jaunajām ģimenēm?