Teātrim dziļi pieķēdēts
«Labs aktieris ir tas, kurš spēj sevī atrast un atmodināt pilnīgi visu cilvēkam pieejamo izjūtu spektru,» to nesaka pats Krišjānis Salmiņš šajā sarunā.
«Labs aktieris ir tas, kurš spēj sevī atrast un atmodināt pilnīgi visu cilvēkam pieejamo izjūtu spektru,» to nesaka pats Krišjānis Salmiņš šajā sarunā.
Vidējā meita rāda deju solīšus, ko mēneša laikā paspējusi iemācīties pie skolotājas Līgas, bet lielākā prasa, kad varēs iet pie Laimdotas uz māliem...
«Vakcīna nav ceļa biļete uz nemirstību, bet vakcinēšanās pret Covid-19 pašlaik ir pati svarīgākā,» uzsver Vidzemes slimnīcas infektoloģe, Terapijas 2 nodaļas vadītāja, ģimenes ārste ANNA MIRONOVSKA. Viņa zina, ka arī šo ziemu strādās ārkārtējos apstākļos, glābjot cilvēku dzīvību un dzīves kvalitāti. Viņa turpinās būt klāt arī pacientu nāves brīdī.
«Nedēļa līdz katastrofai,» tā saka mediķi, slimnīcu vadītāji, neatliekamās medicīniskās palīdzības sniedzēji. Pie slimnīcām stāv NMPD mašīnu rinda, smokošiem pacientiem vieta atrasta pielāgotos vestibilos un ēdamzālēs. Slimnīcas pārtrauc plānveida un ambulatorās palīdzības sniegšanu un cer, ka nenāksies atteikt neatliekamos gadījumos. Trešais kovida vilnis Latvijai būs vispostošākais.
Varbūt tā ir māņticība, bet saka, ka, runājot par kādu kaiti, nevajag rādīt uz sevi. Nevajag stāstīt par otra slimu kuņģi, aptaustot savējo!
Cempēniete Inga Logina ir radošs cilvēks, kas vienmēr izdomās ko jaunu. Viņa filcē, veido botāniskos bareljefus, un pašlaik kopā ar māsīcu ir izdevies radīt kazas piena ziepes kā īstu mākslas darbu.
Domstarpību mākonis savilcies pār sociālās korekcijas izglītības iestādi «Naukšēni». Pusaudžu vidū valda ģedovščina, audzēkņiem trūkst izglītošanās iespēju un atbalsta, no darba atstādināts iestādes vadītājs Didzis Čākurs, un Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija gatavo ziņojumu par iespējamiem pārkāpumiem.
Latvijas valdība nav spējusi rīkoties savlaicīgi un izlēmīgi, lai ieviestu stingrākus ierobežojumus Covid-19 straujās izplatības mazināšanai. Latvija beidzot ir arī pēdējā vietā pēc vakcinācijas aptveres Eiropas valstu vidū – aiz slovākiem, slovēņiem, igauņiem un leišiem.
Neviens no mušas vairs nepūš ziloni, jo būtībā ir palikusi vien kaila cerība, ka pandēmijas trešais vilnis nesagraus Latvijas veselības aprūpes sistēmu. Trūkst mediķu, pacientu skaits nemazinās, bet ar kovidu inficēto ar katru dienu kļūst vairāk. Tiek lēsts, ka slimnīcu kapacitāte būs izsmelta oktobra beigās.
Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzija jauniešu motivācijas programmā MOT ir iesaistījusies kopš 2018./19. mācību gada, jo audzēkņus un skolotājus saistīja programmas koncepcija: veidot drošāku sabiedrību, stiprinot jauniešu izpratni un drosmi – drosmi dzīvot, rūpēties un pateikt nē.
J. Endzelīna Kauguru pamatskolas skolotājai LĪGAI GECKO vācu valodas mācību kabinets ir viņas valstība.
«Akmeņi kas ripo, tie neapsūno,» saka Valmieras sākumskolas direktora vietniece izglītības jomā ILONA TROPA.
Pēc garām darba dienām ir jārod iespēja nomainīt vidi. Darbs pilsētā un dzīve laukos – tas ir ideāli.
Būt saprotošam, līdzjūtīgam, degt par kādu ideju ir cilvēcīgi. Cilvēks grib būt labs. Būtu nenormāli, ja tā nebūtu. Ir jautājumi, par kuriem Latvijas sabiedrība nekad nevarēs vienoties, bet šoreiz gribēju dalīties pārdomās – cik lepni varam būt, ka līdzcilvēki ar sirdi un savu naudas maku joprojām pieslēdzas otra atbalstam.
Vidzemes Augstskola, atzīmējot 25 gadu jubileju, rīkoja konferenci. Tās dalībnieki bija aicināti nedaudz kavēties atmiņās par studiju gadiem Valmierā, bet svarīgāks bija konferences dalībnieku redzējums par Latvijas nākotni.
Vidzemes Augstskola nosvinēja 25 gadu jubileju un dzimšanas dienā dalījās, neliedzot citiem pieredzi, iesaistot diskusijās, viedokļu apmaiņā. Notikušajā jubilejas konferencē augstskola vēstīja par padarīto un mudināja sabiedrību domāt par savu valsti, par izglītības un zinātnes lomu nākotnē.
«Ja bērns skolā jutīsies labi, viņš gribēs mācīties,» šī pārliecība dominē Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā. Ap 600 audzēkņu šajā mācību gadā ģimnāziju sauc par savu, bet pati mācību iestāde nosvinēja 50 darba gadus.
«Bieži vien jātnieki izaug no jātnieku ģimenēm, no paaudzes paaudzē, bet man tas laikam no augstākiem spēkiem iedots — mīlestība, vēlme būt kopā ar zirgiem, ar viņiem strādāt. Cik sevi atceros, man zirgs bija īpašs. Skatījos viņā ar lielām acīm, un patika,» tā Krista Kliesmete.
Tajos pagastos, kur skolas likvidē, vietējie uzskata, ka dzīve arī apstājas. Ja nav jaudīgas kultūras dzīves, kaut niecīgu darba iespēju, tad varbūt dzīve rit viensētās, prāvajās lauku saimniecībās, bet ciematu centros iemājo klusums.
Šonedēļ darbu teātrī sākuši celtnieki, bet pagājušās nedēļas nogalē no tik ierastajām telpām atvadījās kolektīvs. Plānots, ka pēc 14 mēnešiem aktieri un skatītāji atgriezīsies daudz plašākā un ērtākā vidē.