Guntis Vīksna

Jautājums  aktuāls, īpaši drukātās preses izdevējiem, kas galīgi nav mierā ar šīs mūsu pašu valstij joprojām piederošās kompānijas realizēto pakalpojumu veidu un, protams, izcenojumiem.

Nupat esam nodzīvojušies līdz mazajā Latvijā bezprecedenta pasākuma priekšvakaram – pedagogu beztermiņa streikam. 

Pašlaik mūsu valsts elektro­enerģijas pašpietiekamība ir negatīva – 40% no nepieciešamās elektroenerģijas Latvija saražo pati, bet 60% importē. Vēl šī gada sākumā galvenais importa avots bija Krievija, bet pēc 24. februāra ir skaidrs, ka nepieciešami kardināli vidējā termiņa risinājumi, kas ļautu Latvijai energoapgādes ziņā kļūt pilnīgi neatkarīgai, pie reizes ieturot kursu uz fosilo resursu mazāku izmantošanu.

Parasti, rakstot par teātra lietām, virsraksts varētu būt Teātris ar drāmu, taču šoreiz, lai raksturotu ķibeli, kas radusies ar labiem nodomiem iecerētajā vērienīgajā Valmieras teātra ēkas rekonstrukcijas procesā, skaudri precīzāks būs manis piedāvātais.

Mazāk par mēnesi atlicis līdz kārtējām Saeimas vēlēšanām. Ļoti iespējams, ka 1. oktobrī Latviju sagaida visu laiku zemākā vēlētāju aktivitāte, izvēloties it kā tos pašus viedākos ļaudis, kam nākamos četrus gadus nāksies lemt par valstī notiekošo.

Šī vasara Latvijā ir kārtējā četru gadu cikla emocionālākais laiks, kad tiek solīts tas, kas jau kāda cita gandrīz reāli paveikts, doti, iespējams, absurdi obligāti uzdevumi un blefots vai vienkārši muldēts pa tukšo uz velna paraušanu.

Nevar īsti saprast, kura iedzīvotāju daļa turpmāk Latvijā būs laimīgāka – tie, kas ēdienu gatavo uz elektriskās plīts, vai tie, kas visu nepieciešamo silda, cep un vāra, izmantojot gāzi. Un te vairs nebūs jautājums, kura plīts ar laiku apkārtni padara nepatīkami lipīgu, te būs elementāra lieta – cik tas viss maksā! Un maksās krietni vien dārgi, par vecajām cenām gan gāzei, gan elektrībai laikam varam aizmirst, un tā, kā zināms, ir cilvēka atmiņas vērtīgākā spēja.

Pēc gada Valmierai 740 gadu. Daudz. Un jubileja arī no tām apaļajām.

Kā mēdz teikt, katrai lietai vai vietai, arī dvēselei, šajā pasaulē ir sava cena. Arī Latvijas nacionālajām interesēm, ja precīzi, to daļai tādā mūsu mazajā valstiņā sen zināmā tradicionālā tautsaimniecības sektorā kā kūdras ieguve.

Atzīšos, ka no dažādiem pilsētu un novadu svētku pasākumiem man allaž visvairāk patīk tieši svētku tirdziņi, īpaši tā daļa, kur profesionāli amatnieki vai vienkārši prasmīgi entuziasti rāda savu varēšanu, pārvērstu gatavā izstrādājumā.