Dainis Lemešonoks

Reizē ar viņu – tomēr aizdabūtu uz Briseli – nu atviegloti uzelpo visa kaimiņvalsts. Tai valdības vīzdegunīgā «bargā kundze» jau bija kā akmens kaklā. 

Latvijā ir vairāk nekā 369 tūkstoši labklājības politikas statistikā «neredzamu» cilvēku* – viņi pastāvīgi cīnās par izdzīvošanu, taču, atšķirībā no bezdarbniekiem, formāli «nekvalificējas» sociālā atbalsta saņemšanai.

Ziedoši reibinošais saulgriežu laiks atkal ir atnācis, solot mums, pilsētas sprukstiņiem, bezrūpīgu un pat viegli dīku vasaras ikdienu.

Diemžēl Valda Dombrovska un Sandras Kalnietes dziļi personīgie panākumi viņu partijā neizbēgami tiks pasniegti kā vēlētāju no jauna dots mandāts Arvilam Ašeradenam, Evikai Siliņai un viņu klumzīgajai valdībai.

Padoms mīcīt tos mālus, kuri ir, īsti noder pat tik ļoti nopietnā lietā kā valsts un sabiedrības civilā aizsardzība. Savukārt Jānis Baiks apgalvo, ka novadam «mālu» netrūkst.

Daudzdzīvokļu namu lielākais posts ir mājokļu īpašnieku masveidīga nevēlēšanās iesaistīties ēkas apsaimniekošanai vajadzīgo lēmumu pieņemšanā.

Nedēļa man sākās ar vieglu izbīli, pamanot ārzemju portālā vēsti, ka Baltijas valstis un Polija ESOT gatavas sūtīt karavīrus palīgā Ukrainai.

Tikai šoreiz ūjināja protestējošie skolotāji, nevis politiķe. Atšķirībā no 2015. gada, kad Vienotības «bargā kundze» – taču tad vairs tikai Saeimas deputāte, ne tās priekšsēdētāja – Jēkabielā paņirgājās par pensionāru piketu.

Latvijas Televīzijas vadība – uzstājot uz tiesībām rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanu diskusijas arī krievu valodā – sacēla vispārēju skandālu. Baidos, šis medijs pārvērtē tā neaizskaramību un pats sev «iešāva kājā»...

Pirms 8. jūnija vēlēšanām valstsvara un ar to – kaut vai savas pilsoniskās atbildības dēļ – saistītie ekonomikas eksperti cenšas pārliecināt skeptisko sabiedrību, ka ar Latvijas labklājību viss ir daudzmaz kārtībā.

Šoreiz valsts neatkarības atjaunošanas svētkiem fonu veido divdesmitgade, kopš esam, neslēpšu ļaunu ironiju, «ļāvuši sevi iekalt Briseles važās». 

Kādam droši vien šķiet, ka Saeimas Nacionālās apvienības frakcijas pretenzijas, kauninot vadošu ZZS deputātu Hariju Rokpelni par sevis apmelošanu, ir tukša «matu skaldīšana». 

Krišjānis Kariņš nu ir pavisam pametis valdību, taču viņa laikos – īpaši otrajā valdībā – ieviestais kurlums pret sabiedrības viedokli padziļinās ar pilnu jaudu.

Protams, pie savas vēl nesen tik iespaidīgās politiķa karjeras galīgas sacūkošanas vislielākā vainas daļa pienākas pašam «čigāna lāsta» – nesavaldītas lepnības – ķertajam Krišjānim Kariņam. 

Pērnā gada maijā Vienotības liekulīgi slacītās «krokodīļa asaras» par sevis apzagšanu, nosūtot tās populārāko politiķi Edgaru Rinkēviču uz Rīgas pili, tagad premjerpartijai atspēlējas kā pazemojoša realitāte.

Skandāls ap Mūzikas akadēmijas (tāpat arī Mākslas akadēmijas un diemžēl ne tikai šo abu) dažiem mācībspēkiem, kam nagi niez grābstīties gar studentēm, šķiet aizgājis pārsteidzošā plašumā tāpēc, ka tagad politiski kultūras jomu vada partija Progresīvie.

Nu jau bijušā partijas Vienotība ilggadējā biedra un tās nesenā biroja vadītāja sūdzība atbildīgām iestādēm, ka viņam alga 2017. gadā daļēji maksāta aploksnē (un nav, kā ticis solīts, kompensētas tādēļ neveiktās sociālās iemaksas) ļaus mums noskaidrot savas valsts tiesiskuma patieso līmeni.

Kā reaģētu Latvijas sabiedrība, ja Ministru prezidente/prezidents vīzdegunīgi ignorētu Valsts prezidentes/prezidenta ielūgumu ierasties viņas/viņa rīkotās 18. novembra svinībās?

Skolotāju arodbiedrība jūtas spiesta atzīt acīmredzamo: valdība ir streikotājus bezkaunīgi apspēlējusi, atstājusi muļķos. Tāpēc tā Ministru kabinetam draud ar tiesu – gluži kā ļaunprātīgam alimentu nemaksātājam...

Tāds ekonomikas termins* diemžēl atkal ir aktuāls. Tā saucas preču ražotāju/tirgotāju prakse blēdīties, ierastajā iepakojumā (vai tam līdzīgā) pārdodot svarā mazāku produkta daudzumu.