Andrejs Lucāns

Līgotņu Jēkabs: «Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem… Tauta turas ar zemnieku, bet zemnieks turas ar zemi. Atrauj zemnieku no zemes un tu izcelsi ar visām saknēm tautas dzīvības koku no vēstures.» Kā var secināt no pašlaik Latvijā notiekošā, tieši ar zemnieka atraušanu no zemes un latviešu tautas pēdējo sakņu izcelšanu no zemes un vēstures nodarbojas enerģiskais, bet praktisko dzīvi nepārzinošais VARAM ministrs Juris Pūce.

Jau sengrieķu filozofs Platons skaidroja muļķības attīstību bremzējošo būtību: «Muļķība tieši tāpēc ir liels ļaunums, ka cilvēks, nebūdams ne krietns, ne labs, ne saprātīgs, pats ar sevi ir pilnīgā mierā, jo nedomā, ka viņam kaut kas trūktu, pēc kā būtu jācenšas.» Pārceļot šo atziņu mūsdienu Saeimas vēlēšanu gaisotnē, negribot domas aizķeras pie vēlētāju izvēles motīviem. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ieņem otro vietu reitingos. Izteikšu savu subjektīvu viedokli.

Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta «Latvietis» redaktors Gunārs Nāgels jautā: «Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?»

Mana atbilde uz «Latvijas Avīzes» jautājumu «Kā nekļūt par algādžiem savā zemē»

Turpinot pašreizējo agrāro politiku, Latvija var pazaudēt vēl atlikušo zemniecību. Sakarā ar Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatīšanos SIA «Gaižēni» valdes loceklis Alekss Rasmusens (LA, 6.03.) mazos un vidējos zemniekus uzskata par lielražošanai traucējošu faktoru un prāto:

LU profesors Andris Ambainis uz «Latvijas Avīzes» (10.01.2017.) jautājumu: «Tātad arī turpmāk mums jābaidās no sliktiem cilvēkiem, nevis no ļaunām tehnoloģijām?» atbild: jā gan.

Pārdomas par šīm jūtām raisa žurnālistes Vitas Kraujas saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. («LA», «Kultūrzīmes», 27.12.-2.1.2017.) Ar interesi centos sameklēt atbildi uz jautājumu: kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums? Sakarā ar Latvijas valsts simtgades svētku programmu žurnāliste eksprezidentei jautā, kā būtu jāstiprina latviešu valstsgriba un cik stipra ir latviešu nācijas pašapziņa.

Tam padomu varam izlasīt Lennarta Meri «Politiskajā testamentā»: «Ja man, piemēram, vajadzētu sastādīt stratēģisku plānu, kā bez fiziska spēka iegūt politisku pārākumu, es droši vien atbildētu — jāpanāk, lai cilvēkiem tiktu liegta informācija, lai tiem atņemtu spēju atšķirt svarīgo no nenozīmīgā — lai tie laužas tajās durvīs, kas ved uz nekurieni.»

Kādā pagātnes saietā tika rosināts pieņemt rezolūciju ar prasību: Abrenes dāvināšanu Krievijai izšķirt tautas referendumā. No aizmugurējām rindām piecēlās padzīvojis solīds vīrs un žēlabainā balsī izdvesa izvirzīto prasību noliedzošu argumentu: «Tur taču ir tikai krūmi un krievi! Ko mēs ar viņiem darīsim?» Arguments bez diskusijām tika pieņemts.

Kā daļai mūsu sabiedrības zināms, govs ir mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai nepieciešamo pienu, simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību. Indijā govi godā kā svēto barotāju.  To apliecina arī dzejniece Ieva Nikoleta Dāboliņa:

Padomju impērija bija apjozta ar nepārvaramu žogu, t.s. dzelzs priekškaru. Taču stiprais žogs nepasargāja, tā nonāca līdz bada slieksnim un sabruka, jo bija utopija.

Latviešu vēsturei ir akcentēta traģisma piegarša, — tā 9. februāra «Liesmā» savu apceri sāk Aigars Plotkāns. To uztveru kā kauninājumu par latviešiem raksturīgo tieksmi uz negatīviem pārspīlējumiem un pašiedvestu nolemtību. «Esam cietušie, apdalītie, ievainotie un piesmietie. Vai vienīgie?» jautā raksta autors un dod padomu: «Ne baznīcā, bet sirdī tev būs lūgt.» Bet vai sirdī var ko lūgt, ja nezinām pagātni, ja nav pagātnes pieredzes? Tādas zināšanas iegūt (kam to nav) vai atsvaidzināt un papildināt (kam tās ir) varam muzejos un bibliotēkās. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei un ārzemju viesiem.

Tā īsi un kodolīgi varētu teikt par Somijas žurnālistes Līsas Raitas rakstu «Kāpēc latvieši kļūst naidīgi?» (LA, 28.01.2016.).

Juka Rislaki savā rakstā «Vai tiešām visa radošā inteliģence domā tā?» (Latvijas Avīze 14.12.2015.) pauž tik lielu sarūgtinājumu un neizpratni par vairāku latviešu radošās inteliģences pārstāvju atbalstu Alvja Hermaņa viedoklim par bēgļiem Vācijā, ka «radošās inteliģences aprindas» pat ielicis pēdiņās, neslēpj sašutumu par to izteikumiem un pārmet tiem kategoriskumu, aizspriedumainību, skepsi, cinismu un antihumānismu, un izmisis jautā: vai «LA» neatrada nevienu, kas domā citādi?

«Latvijas Avīzē» 8.10.2015. Anna Žīgure raksta: «Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos. (...) Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija — vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas.»

Jaunākā ziņa: «Norvēģu ekstrēmists Anderss Bērings-Breivīks, kurš šobrīd izcieš 21 gada cietumsodu par 77 cilvēku noslepkavošanu, ir tik prasīgs cietumnieks, ka viņa nemitīgās prasības sākušas nogurdināt cietuma personālu... Atrašanās seju pret seju ar Breivīku cilvēkam kaut ko nodara. Tā izsūc spēkus, norāda Norvēģijas Cietumsargu un probācijas darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingeborga Kivle. Cietuma pārstāvji sūdzas, ka Breivīka sūdzību un vēstuļu izskatīšana prasa lielākus cilvēkresursus, nekā šobrīd ir cietuma rīcībā.»

Ne par Blaumaņa noveli būs runa, vienīgi par līdzību ar to. Latvijas sabiedrību ir saviļņojusi gaidāmā Āfrikas bēgļu uzņemšana. Tautas noskaņojumā nav viena viedokļa. Principā neviens neiebilst, ka jāpalīdz cilvēkiem, kas bēg no dažādas motivācijas izraisīto karu, politiskās un reliģiskās vajāšanas draudiem.

Tā ir sena filozofiska atziņa. Kā šī ļaunuma uzvara izpaužas mūsu šodienā, mūsu reālajā dzīvē? Ko mēs, latvieši, varētu teikt par savu valsti, atskatoties uz paveiktajiem darbiem un kontekstā ar nacionālajiem nākotnes attīstības plāniem un programmām?