Žogu un bezžogu utopijas
Padomju impērija bija apjozta ar nepārvaramu žogu, t.s. dzelzs priekškaru. Taču stiprais žogs nepasargāja, tā nonāca līdz bada slieksnim un sabruka, jo bija utopija.
Latvija atguva neatkarību, līdz ar ko žogi uz ārpasauli lielā mērā bija nojaukti. Tagad bija atļauts viss, kas nav aizliegts. Tika izsludināta «neizbēgamā» kapitālisma pirmā fāze — mežonīgais kapitālisms. Tā norisinājās gluži kā pēc Ļeņina boļševiku principa: laupiet salaupīto! Lai laupīšana izskatītos demokrātiska un taisnīga, izgudroja sertifikātus. Tas bija starta signāls, un Latvijas «jauncelsme» varēja sākties. Kapitālisma pirmā fāze beidzās ar izlaupītu un sagrautu lauksaimniecisko un rūpniecisko ražošanu, ar oligarhiem un valsts «nozagšanu», ar ārzemniekiem milzīgās platībās izpārdotu zemi, tukšām lauku mājām un skolām, ar simtiem tūkstošiem bezdarbnieku un emigrantu. Nonācām tur, kur lielā mērā esam vēl tagad. Apzinoties, ka neitralitāte ir neperspektīva, un ieklausoties Polijas prezidenta Aleksandra Kvasņevska teiktajā, ka «nestāšanās ES būtu nevis kļūda, bet stulbums», Latvija iestājās ES un NATO. Krita pēdējās žogu paliekas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv