Ja nav pieredzes
Latviešu vēsturei ir akcentēta traģisma piegarša, — tā 9. februāra «Liesmā» savu apceri sāk Aigars Plotkāns. To uztveru kā kauninājumu par latviešiem raksturīgo tieksmi uz negatīviem pārspīlējumiem un pašiedvestu nolemtību. «Esam cietušie, apdalītie, ievainotie un piesmietie. Vai vienīgie?» jautā raksta autors un dod padomu: «Ne baznīcā, bet sirdī tev būs lūgt.» Bet vai sirdī var ko lūgt, ja nezinām pagātni, ja nav pagātnes pieredzes? Tādas zināšanas iegūt (kam to nav) vai atsvaidzināt un papildināt (kam tās ir) varam muzejos un bibliotēkās. Īpaši svarīgi tas ir jaunajai paaudzei un ārzemju viesiem.
Par to, cik esam cietuši, apdalīti, ievainoti un piesmieti, raksta starpkaru Latvijas Pašvaldību departamenta vadītājs Gothards Ādolfs Caucis savās atmiņās «Viena latvieša stāsts». Viņš min tālaika Vācijas laikrakstos publicētos dzīvā spēka zaudējumus Otrajā pasaules karā: «Vācija zaudējusi 1 cilvēku no katriem 25; Krievija — 1 no katriem 32; Itālija — 1 no 150; Anglija — 1 no 150; Francija — 1 no 200, bet Latvija, sirds iesāpas, to sakot, — 1 no katriem 13.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv