Andis Sedlenieks

Ka stipro dzērienu lietošana lielākos apjomos nenoved pie laba gala, ir zināms sen, un apzinīgāki ļaudis gadījumos, kad zaļais pūķis ilgākā laika posmā sāk ņemt virsroku nevienlīdzīgajā cīņā, parasti necenšas karot līdz pēdējam malkam, bet gan nozust no karadarbības zonas. Ar zaļo pūķi nereti ir karojušas arī veselas valstis, un pēdējais šādas karadarbības piemērs ir PSRS līdera Jurija Andropova izsludinātais sausais likums. Vismaz teorētiski ļaudīm, kuri šī sausā likuma darbības laikā vēlējās izkarot arī savu personisko karu ar zaļo riebekli, vajadzētu būt atvērtām visām durvīm un bruģētam ceļam uz uzvaru, lai gan praksē ir gadījušās arī situācijas, kad šis pieņēmums neatbilst patiesībai.

Nupat tika publicēti visu laiku lielākās ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu aptaujas rezultāti, kas liecina — tuvāko piecu gadu laikā dzimtenē varētu atgriezties vien 18% aizbraukušo (kas nenozīmē, ka viņi arī atgriezīsies), kamēr 30% negrasās atgriezties ne pēc pieciem, ne piecdesmit gadiem. Vienlaikus tie ir vismaz 220 tūkstoši cilvēku, tamdēļ jautājums — kā nezaudēt saikni ar vairāk nekā desmito daļu nācijas — nekad nepazudīs no dienas kārtības.

Pēdējā laikā plašu rezonansi izraisījušas diskusijas par Eiropas vienota televīzijas kanāla krievu valodā veidošanu, lai pretdarbotos Kremļa propagandai. Pastāv gan nianse — šādu kanālu jau netrūkst kā televīzijā, tā internetā, vienīgi to reitingi jeb skatāmība un apmeklētība ir daudzkārt zemāka nekā Maskavai pietuvinātajām televīzijām, interneta portāliem un cita veida presei. Iemesls zemajai popularitātei ir vienkāršs — informācijas sagrozīšanā un neobjektīvā atspoguļošanā tie, ar retiem izņēmumiem, ir tikpat rosīgi kā Kremļa oficiālā prese, lai gan paši sevi dēvē par patiesības paudējiem.

Viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem politiskajiem notikumiem ir jautājums par Valsts prezidenta Andra Bērziņa grūto izvēli — braukt vai nebraukt uz 9. maija pasākumiem Maskavā. Šogad aprit 70 gadu kopš II Pasaules kara beigām, tamdēļ svinības gaidāmas īpaši vērienīgas. Ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju pasaulē kopumā, tās lielā mērā būs arī atklāta pozicionēšanās starp «savējiem» un «svešajiem», parādot, kāda ir kuras valsts oficiālā attieksme pret II Pasaules karu un tā iznākumiem.

Viens no jautājumiem, kas neapšaubāmi uztrauc arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju, ir par starptautisko politiku jaunajā, 2015. gadā. Kas notiks Ukrainā, kādas būs Krievijas un Eiropas ekonomiskās un politiskās attiecības, vai sāksies jauns aukstais karš, vai Eiropai beidzot izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi, utt.? No atbildēm lielā mērā ir atkarīgi daudzu cilvēku nākotnes plāni, labklājība un stabilitāte, taču jāatzīst, ka pašmāju politiskā elite izvairās objektīvi atspoguļot situāciju.

Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.