Andis Sedlenieks

Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.

Latvijas Republikas Saeima vakar pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2016. gada valsts budžeta projektu, kura ietvaros par prioritārām ir atzītas valsts iekšējā un ārējā drošība, kā arī veselības aprūpe un izglītība. Politiķu un nozaru pārstāvju viedokļi par to, kas un kādēļ būtu uzskatāms par prioritātēm, gan ir visdažādākie, tomēr kāds nebūt kompromiss beigās ir panākts un Saeima virzās pretim valsts budžeta apstiprināšanai.

Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā kārtējo reizi aktualizējās demogrāfijas jautājums, plašsaziņas līdzekļiem norādot uz jau labu laiku zināmo faktu, ka mūsu (latviešu) jau tāpat ir maz, kļūst tikai mazāk, un ilgi tā neturpināsies, kā arī atgādinot — amatpersonas nedara praktiski neko katastrofas novēršanai, drīzāk jau pretēji.

Pēdējo mēnešu laikā augsta līmeņa amatpersonas daudz runā par draudiem Latvijas nacionālajai drošībai, tajā skaitā ne tikai militārajā, bet arī ekonomiskajā ziņā. Aizvien biežāk gadījumos, kad interesi par kādas Latvijas tautsaimniecības struktūras iegādi izrāda potenciālie pircēji no Krievijas, tiek piesaukta jau pieminētā nacionālā drošība un likti pat ne sprunguļi, bet pamatīgi baļķi iespējamo pircēju ceļā.

Latvija pašlaik virzās pretim kārtējai teritoriālajai reformai, par kuru gan pastāv tikai ļoti aptuvena skaidrība un kas izraisījusi vispretrunīgākos novērtējumus. Pārkārtojumus ir ierosinājis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA), piedāvājot divus modeļus, kuru ietvaros līdz 2021. gadam vajadzētu pāriet vai nu uz 49 novadiem un deviņām lielajām pilsētām, vai arī izveidot 29 sadarbības teritorijas ap tā dēvētajiem reģionālās attīstības centriem.