Raugoties uz Latvijas politiķiem, regulāri rodas aizdomas, ka krietna daļa tā dēvētās politiskās elites joprojām turpina svārstīties starp Rietumiem un Austrumiem, lai arī daļēji nepieciešamības spiesta, pie tam atklāti atzīt šādu svārstīšanos ir gatavs tikai retais.
14. jūnijs Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena — šajā datumā 1941. gadā PSRS varas iestādes no Latvijas izsūtīja ap 15 tūkstošiem cilvēku, kas tika uzskatīti par nelojāliem vai kā citādi nepatika režīmam. Šis datums Latvijā, protams, nav aizmirsts — mēs pieminam un atceramies. Cits jautājums tikmēr ir — vai arī saprotam?
3. jūnijā bez īpašiem pārsteigumiem visā Latvijā tika aizvadītas pašvaldību vēlēšanas. Vispirms jau ir patīkami — nepiepildījās bažas, ka vēlētāju aktivitāte kārtējo reizi būs mazāka nekā iepriekšējās vēlēšanās.
Vairs tikai dažas dienas palikušas līdz 3. jūnijā gaidāmajām pašvaldību, tajā skaitā, protams, arī Valmieras pilsētas pašvaldības domes, vēlēšanām. Šī iemesla dēļ ir vērts atcerēties, ka iepriekšējās, 2013. gadā notikušajās pašvaldību vēlēšanās savas balsis atdeva mazāk par pusi valmieriešu — nedaudz vairāk par 8,5 tūkstošiem cilvēku jeb 42,8% no visiem vēlētājiem, un pastāv aizdomas, ka 3. jūnijā var tikt uzstādīts kārtējais antirekords.
Nu jau labu laiku Latvijā virmo kaislības ap Valsts prezidenta Saeimai atgriezto likumprojektu, kas paredz no 2020. gada aizliegt alus tirdzniecību plastmasas pudelēs, kuru tilpums ir lielāks par vienu litru. Tagad izskanējusi ideja, ka aizliegums varētu stāties spēkā jau ar 2018. gada 1. janvāri.
Nesen plašu vai vismaz vērā ņemamu ažiotāžu izraisīja ziņa, ka apzagts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis — no dzīvokļa (īrēta) nezināmā virzienā tika aiznests viņa personiskais piezīmjdators un droši vien vēl kādas citas mantiskās vērtības. SAB priekšnieks gan taisnojās, ka nekādas slepenas vai valstiski svarīgas informācijas datorā nav bijis, tomēr kopainu šis fakts īpaši neuzlabo.
Vakar un arī aizvakar Latvijā, līdzīgi kā daudzviet Eiropā, tika atzīmēta uzvara pār nacistisko Vāciju un II Pasaules kara beigas Eiropā. Oficiālos un neoficiālos pasākumus tikpat ierasti pavadīja arī politiskās kaislības un mēģinājumi noskaidrot, kurš no atzīmēšanas/pieminēšanas veidiem ir pieņemamākais un politiski pareizākais, bet kurš — aizliedzams un visādi citādi apkarojams, lai gan arī esošā situācija — kad katrs var izvēlēties sev simpātiskāko II Pasaules kara Eiropā beigu atzīmēšanas veidu, nav pats sliktākais variants.
Samērā plašu rezonansi kā plašsaziņas līdzekļos, tā politiskajās aprindās ir izraisījis Latvijas valsts kategoriskais lēmums atteikties no jebkādas sadarbības ar Krievijas koncernu Gazprom gāzes vada Ziemeļu straume – 2 būvniecības ietvaros.
Nupat bez īpašas ievērības tika atstāts kāds notikums, kas ilgākā laika posmā ietekmēs ikvienu no mums. Proti, Finanšu ministrija dažās dienās ļoti operatīvi saskaņoja ar sadarbības partneriem — nozaru ministrijām un organizācijām, sociālajiem partneriem utt. — valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2018. — 2021. gadam projektu, kuru jau 28. aprīlī paredzēts skatīt Ministru kabineta ārkārtas sēdē.
Iepriekšējās nedēļas beigās tika publiskoti interesantas socioloģiskās aptaujas rezultāti. Pētījumu aģentūras SKDS veiktas aptaujas dati liecināja, ka pārliecinošs vairākums Latvijas iedzīvotāju — 87% — nav gatavi pieļaut vardarbību, lai panāktu kādas būtiskas pārmaiņas. Ja ne gluži paši ķerties pie dakšām un bruģakmeņiem, tad vismaz pieļaut vardarbību ir gatavi 8% Latvijas iedzīvotāju, bet vēl 5% nav sava viedokļa par šo jautājumu.
Pagājušajā nedēļā uzmanības centrā nonāca Sīrija, kur Han Šeihūnas pilsētā neskaidros apstākļos kārtējo reizi tika lietoti ķīmiskie ieroči. ASV ar savu sabiedroto piekrišanu ieroču lietošanā nekavējoties apsūdzēja Sīrijas prezidentu Bašāru al Asadu un demonstratīvi deva raķešu triecienu pa vienu no Sīrijas valdības spēku otrā ešelona aviācijas bāzēm, iepriekš gan piesardzīgi pabrīdinot Krieviju. Tāpat Rietumos ar jaunu sparu atjaunojās runas par to, ka «al Asadam ir jāaiziet», un kopējam korim pievienojās arī Latvija.
29. martā tika oficiāli sākts Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) jeb tā dēvētais Brexit process. Lai ko arī apgalvotu apvienotās Eiropas visa veida atbalstītāji, šāds lēmums ir apzināta britu izvēle, kas viņiem bija jāizdara jebkurā gadījumā, — savulaik Lielbritānija pievienojās ES ar dažādām izņēmuma tiesībām, bet ES integrācijas procesi sāka nonākt atklātās pretrunās ar šīm tiesībām.
Šīs nedēļas sākumā Rīgā pie Saeimas nama notika pasākums ar nosaukumu Tautas sapulce, kura gaitā ap 150 cilvēku prasīja atcelt nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) vienīgajam mājoklim. Vienlaikus šie 150 cilvēki bija tikai niecīga daļa no daudziem tūkstošiem ar esošo NĪN aprēķināšanas kārtību neapmierināto Latvijas iedzīvotāju, vismaz daļa no kuriem vairs vienkārši nav spējīga samaksāt strauji pieaugušo nodokli.
Šīs nedēļas sākumā amatu pēkšņi pameta viens no augstāk, ja ne visaugstāk stāvošajiem ierēdņiem Latvijā, nu jau bijušais Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš, kurš šajā postenī atradās kopš 2015. gada augusta.
Daudzu valstu plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā šobrīd ir nonākušās Turcijas un Eiropas Savienības (ES) saspīlētās attiecības. Īpaši sarežģītas šīs attiecības ir kļuvušās ar Nīdelandi, kuras vadība valsts paralementa vēlēšanu priekšvakarā atteicās ielaist Nīōderlandē Turcijas ārlietu ministru Mevlitu Čašuoglu, bet pēc tam arī izraidīja no Nīderlandes Turcijas ģimeņu lietu ministri Fatmu Betilu Sajanu.
Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, pie Latvijas politiskajām debesīm var uzlēkt jauna ja ne gluži zvaigzne, tad vismaz zvaigznīte Jaunās konservatīvās partijas (JKP) izskatā. JKP popularitātes kāpumu ir nodrošinājusi divu plaši zināmu korupcijas apkarotāju — bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izmeklētāju Jutas Strīķes un Jura Juraša — pievienošanās tās biedru rindām, kas atbilstoši atspoguļojas arī partijas reitingos.
Kopš Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu viens no biežāk piesauktajiem ar viņu saistītajiem jautājumiem ir prasība, lai NATO dalībvalstis pašas maksātu par savu drošību, palielinot izdevumus aizsardzībai līdz 2% no IKP.
Pagājušajā nedēļā Polijas prese vēstīja par šajā valstī parādījušos iniciatīvu noteikt kvotas viesstrādniekiem no trešajām, Eiropas Savienībā (ES) neietilpstošajām valstīm. Iniciatīva acīm redzami ir mēģinājums ierobežot viesstrādnieku pieplūdumu no Ukrainas, un ļoti ticams, ka iecere arī materializēsies konkrētos likumos, jo viesstrādnieku pūļi no krīzes pārņemtās Ukrainas rada aizvien vairāk galvassāpju Polijas varas iestādēm.
Iepriekšējā nedēļā uzreiz vairāki Vācijas plašsaziņas līdzekļi izteica pieņēmumu, ka šīs Eiropas Savienības (ES) lielvalsts kanclere Angela Merkele ir mainījusi savu nostāju attiecībā pret tā dēvēto divu ātrumu Eiropu un pārgājusi divu ātrumu Eiropas piekritēju nometnē. Nepārprotami par to paziņojusi Eiropas joprojām ietekmīgākā politiķe vēl gan nav, tomēr vairāki viņas izteikumi liecina, ka apgalvojums nav tālu no patiesības.
Pēc visa spriežot, noslēgumam tuvojas kāda ļoti interesanta likumprojekta izstrāde — atbilstoša valdības komiteja ir likusi saprast, ka mēneša laikā izskatīšanai valdībā var tikt virzīts Trauksmes cēlāju aizsardzības likums. Minētajā laika posmā varētu tikt saskaņoti daži atlikušie neskaidrie jautājumi, tostarp par atbildības piemērošanu gadījumos, ja notikusi vēršanās pret trauksmes zvanu skandinātājiem, kā nodēvēti cīnītāji pret dažādām netaisnībām, sabiedrības interešu neievērošanu un citiem līdzīgiem nodarījumiem.