Lielbritānijā notikušais referendums par valsts turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES) ir radījis virkni jautājumu arī pašmāju politiķiem, tostarp jautājumu par to, cik lielā mērā mēs esam gatavi notikumiem, kurus pieņemts dēvēt par «melnajiem gulbjiem».
Vairāk nekā prognozējamais referenduma par Lielbritānijas turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES) iznākums ir radījis paniku kā alianses, tā ES dalībvalstu politiskajās elitēs. Pēdējās, izrādās, šādu balsojuma iznākumu nebija gaidījušas un tagad izmisīgi cenšas rast risinājumu «negaidītajai» problēmai.
Nupat kļuva zināms, ka Eiropas Savienība (ES) kārtējo reizi ir pagarinājusi pret Krieviju noteiktās, runājot oficiālajā valodā, sektorālās un personālās sankcijas. Iespējams, ka pēdējo reizi, jo eiropieši aizvien biežāk ir spiesti secināt, ka sankcijas un pretsankcijas neko vairāk par neērtībām Krievijai nerada, bet daudzos gadījumos efekts vispār ir pilnībā pretējs cerētajam.
23. jūnijā, laikā kad Latvijas iedzīvotāji svinēs vasaras saulgriežus, ne tikai Eiropā, bet arī daudzviet citur pasaulē politiķi, uzņēmēji un milzums interesentu tvers jebkuru ziņu no Lielbritānijas, kur notiks referendums par valsts turpmāko dalību Eiropas Savienībā (ES).
Iepriekšējās nedēļas nogalē vienas no varas partijām «Vienotības» kongresā par jauno partijas vadītāju tika ievēlēts izbijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, kurš šajā amatā nomainīja Solvitu Āboltiņu. Vienlaikus pats kongress, kuram principā vajadzētu kļūt par iedvesmojošu starta šāvienu partijas renesansei, ritēja visai ikdienišķi, lai neteiktu, ka garlaicīgi.
Kā liecina jaunākie statistikas dati, ir sākusi palēnināties Latvijas ekonomiskā izaugsme — iekšzemes kopprodukts (IKP) aug aizvien lēnāk, kas savukārt sola arī algu kāpuma un visa cita veida uzplaukuma pakāpenisku palēnināšanos.
Maija pirmajā pusē kļuva zināms, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development) Padome pieņēmusi lēmumu par Latvijas uzņemšanu šajā organizācijā, kurā pašlaik ir 34 dalībvalstis un kas tiek uzskatīta par elitāru tā dēvēto liberālo attīstīto ekonomiku klubu.
Pēdējā laikā plašu rezonansi sabiedrībā ir izraisījuši likumdošanas panti par bargu sodu noteikšanu visiem un ikvienam, kas īstenos pretvalstiskas darbības, pie tam pašas šīs darbības definētas tik neskaidri, ka, gluži kā laika periodā, kas vēl saglabājies vecākās paaudzes atmiņā, ir iespējama situācija, ka būtu tikai cilvēks, pants atradīsies.
Nesen Latvijā tika izveidots jauns politiskais spēks ar Saeimas pašu skandalozāko deputātu Artusu Kaimiņu priekšgalā. Partijai dots nosaukums KPV (Kam pieder valsts), un vismaz patlaban nevar izslēgt iespēju, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās tai izdodas pārvarēt piecu procentu barjeru, jo partijas līderis ir gana populārs daļas vēlētāju vidū.
4. maijs — Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas gadadiena — pēdējos gados ir kļuvis par samērā savdabīgiem svētkiem. No vienas puses mēs lepojamies ar valstisko neatkarību un valsts sasniegumiem, taču no otras — aizvien biežāk nākas dzirdēt atziņu, ka Latvija ir vairāk vai mazāk aizgājusi pa nepareizo ceļu un neatkarība neizskatās gluži tāda, kādu mēs to bijām iedomājušies nu jau tālajā 1990. gadā.
Pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizējies jautājums par politiķu mantisko stāvokli vai, pareizāk, — viņu centieniem slēpt savus ienākumus. Ne tikai tā dēvētie Panamas dokumenti, kas liecina — daudzu pasaules valstu ietekmīgi politiķi slēpuši savus līdzekļus ārzonās vai vismaz nav informējuši par saviem ārzonu uzņēmumiem vēlētājus, bet arī pētījumi par korupcijas nodarīto iespaidīgo postu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ekonomikām, kā arī virknes politiķu, tostarp arī Latvijas, klaja nevēlēšanās informēt sabiedrību par savu finanšu stāvokli ir izraisījusi ievērojamas daļas sabiedrības sašutumu.
Pirms šā gada 4. jūnijā gaidāmā iekšējo pretrunu nomocītās partijas «Vienotība» (un tā nav vārdu spēle, bet fakts) kongresa oficiāli nosaukti galvenie pretendenti uz vadošajiem amatiem partijā, kuri mēģinās atjaunot «Vienotības» paputējušo, taču joprojām gana lielo politisko kapitālu.
Vakar tika publiskoti Nīderlandē notikušā konsultatīvā referenduma par Eiropas Savienības (ES) un Ukrainas asociācijas līgumu oficiālie rezultāti, atbilstoši kuriem referendums uzskatāms par notikušu, un 61% tā dalībnieku ir balsojuši pret līgumu. Vienlaikus lielākā daļa referenduma dalībnieku diezin vai jebkad bija šo līgumu lasījuši, tāpat tikai retais spēja atrast kartē Ukrainu, jo (par nelaimi ukraiņiem) balsojums Nīderlandē bija nevis par vai pret Ukrainu, bet gan par Briseles tiesībām pieņemt lēmumus, nepainteresējoties par ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokli.
Pēdējo dienu svarīgākais notikums plašākā mērogā nenoliedzami ir informācijas nopludināšana par vienas no Panamas lielākajām ārzonas kompānijām klientiem. Sarakstā ir atrodami 12 esošo vai bijušo dažādu valstu vadītāju un 19 miljardieru vārdi, kā arī ar 16 valstu vadītājiem, ieskaitot Ķīnas un Krievijas prezidentus, kā arī Lielbritānijas premjerministru, saistītu cilvēku — tuvinieku un tuvu draugu vai līdzgaitnieku — vārdi. Stāsta, ka listē atrodami arī Latvijas uzņēmēju, gan ne īpaši ietekmīgu, vārdi.
Pēdējo gadu notikumi kā Eiropā, tā pasaulē kopumā — ekonomiskā krīze, bēgļu straumes, terorisms, mantiskās nevienlīdzības pieaugums daudzās pasaules valstīs un virkne citu negatīvu parādību — ir noveduši pie jūtama vairāk vai mazāk radikālu politisko spēku popularitātes pieauguma.
Vakar Eiropa piedzīvoja kārtējo radikālo islāmistu uzbrukumu — šoreiz terora akti notika pašā apvienotās Eiropas sirdī — Briselē. Nu jau diemžēl regulārais terors parasti tiek skaidrots ar teroristu pretdarbību cīņai pret terorismu, tomēr uzbrukumu saknes lielā mērā ir meklējamas arī citur.
Viena no populārākajām tēmām kā Latvijas, tā pasaules presē pašlaik ir Latvijā ražotais, vēl PSRS laika posmā izgudrotais medikaments mildronāts un tā sastāvā esošā aktīvā viela meldonijs, kuru Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA), sākot ar šo gadu, iekļāvusi sportistiem aizliegto vielu jeb dopinga sarakstā.
Šīs nedēļas sākumā Briselē notiekošo Eiropas Savienības (ES) valstu līderu un Turcijas sarunu laikā tika panākta, kā teikts oficiālajos paziņojumos, vienošanās par migrācijas krīzes ierobežošanu, lai gan galīgā lēmuma pieņemšana ir atlikta līdz nākamnedēļ gaidāmajam ES sammitam, kura laikā paredzēts apspriest Turcijas prasību apvienotajai Eiropai detaļas. Šāda vienošanās varētu šķist gluži loģiska, ja vien nebūtu dažu bet, tostarp kautrīgas noklusēšanas, ka prasības patiesībā ir ultimāts.
Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst diskusija par nepieciešamību noteikt ierobežojumus jaunu un vecu nelielu politisko spēku jeb tā dēvēto sīkpartiju darbībai, apgalvojot, ka šādi politiskie spēki, kuri top neilgi pirms vēlēšanām un iebrauc Saeimā ar populistisku saukļu palīdzību, grauj valsts politisko stabilitāti, aizstāv kādas savas vai pat valsts ienaidnieku intereses utt. Tādēļ teiksim nē sīkpartijām, noteiksim aizvien augstākas barjeras biedru skaitam, iekļūšanai Saeimā un virknei citu politisko aktivitāšu.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju sammitā Briselē tika panākta vēsturiska vienošanās ar mērķi novērst Lielbritānijas aiziešanu no savienības. Britiem, kuriem vēl kopš Dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres laikiem tāpat ir virkne privilēģiju ES, bija tā apnikuši Briseles centieni ietekmēt un regulēt viņu iekšpolitiku, ka pārējai Eiropai tika izvirzīts būtībā ultimāts — vai nu būtiskas reformas, vai arī mēs aizejam.