Andis Sedlenieks

Vakar tika publiskoti Nīderlandē notikušā konsultatīvā referenduma par Eiropas Savienības (ES) un Ukrainas asociācijas līgumu oficiālie rezultāti, atbilstoši kuriem referendums uzskatāms par notikušu, un 61% tā dalībnieku ir balsojuši pret līgumu. Vienlaikus lielākā daļa referenduma dalībnieku diezin vai jebkad bija šo līgumu lasījuši, tāpat tikai retais spēja atrast kartē Ukrainu, jo (par nelaimi ukraiņiem) balsojums Nīderlandē bija nevis par vai pret Ukrainu, bet gan par Briseles tiesībām pieņemt lēmumus, nepainteresējoties par ES dalībvalstu iedzīvotāju viedokli.

Pēdējo dienu svarīgākais notikums plašākā mērogā nenoliedzami ir informācijas nopludināšana par vienas no Panamas lielākajām ārzonas kompānijām klientiem. Sarakstā ir atrodami 12 esošo vai bijušo dažādu valstu vadītāju un 19 miljardieru vārdi, kā arī ar 16 valstu vadītājiem, ieskaitot Ķīnas un Krievijas prezidentus, kā arī Lielbritānijas premjerministru, saistītu cilvēku — tuvinieku un tuvu draugu vai līdzgaitnieku — vārdi. Stāsta, ka listē atrodami arī Latvijas uzņēmēju, gan ne īpaši ietekmīgu, vārdi.

Pēdējo gadu notikumi kā Eiropā, tā pasaulē kopumā — ekonomiskā krīze, bēgļu straumes, terorisms, mantiskās nevienlīdzības pieaugums daudzās pasaules valstīs un virkne citu negatīvu parādību — ir noveduši pie jūtama vairāk vai mazāk radikālu politisko spēku popularitātes pieauguma.

Vakar Eiropa piedzīvoja kārtējo radikālo islāmistu uzbrukumu — šoreiz terora akti notika pašā apvienotās Eiropas sirdī — Briselē. Nu jau diemžēl regulārais terors parasti tiek skaidrots ar teroristu pretdarbību cīņai pret terorismu, tomēr uzbrukumu saknes lielā mērā ir meklējamas arī citur.

Viena no populārākajām tēmām kā Latvijas, tā pasaules presē pašlaik ir Latvijā ražotais, vēl PSRS laika posmā izgudrotais medikaments mildronāts un tā sastāvā esošā aktīvā viela meldonijs, kuru Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA), sākot ar šo gadu, iekļāvusi sportistiem aizliegto vielu jeb dopinga sarakstā.

Šīs nedēļas sākumā Briselē notiekošo Eiropas Savienības (ES) valstu līderu un Turcijas sarunu laikā tika panākta, kā teikts oficiālajos paziņojumos, vienošanās par migrācijas krīzes ierobežošanu, lai gan galīgā lēmuma pieņemšana ir atlikta līdz nākamnedēļ gaidāmajam ES sammitam, kura laikā paredzēts apspriest Turcijas prasību apvienotajai Eiropai detaļas. Šāda vienošanās varētu šķist gluži loģiska, ja vien nebūtu dažu bet, tostarp kautrīgas noklusēšanas, ka prasības patiesībā ir ultimāts.

Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst diskusija par nepieciešamību noteikt ierobežojumus jaunu un vecu nelielu politisko spēku jeb tā dēvēto sīkpartiju darbībai, apgalvojot, ka šādi politiskie spēki, kuri top neilgi pirms vēlēšanām un iebrauc Saeimā ar populistisku saukļu palīdzību, grauj valsts politisko stabilitāti, aizstāv kādas savas vai pat valsts ienaidnieku intereses utt. Tādēļ teiksim nē sīkpartijām, noteiksim aizvien augstākas barjeras biedru skaitam, iekļūšanai Saeimā un virknei citu politisko aktivitāšu.

Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vadītāju sammitā Briselē tika panākta vēsturiska vienošanās ar mērķi novērst Lielbritānijas aiziešanu no savienības. Britiem, kuriem vēl kopš Dzelzs lēdijas Mārgaretas Tečeres laikiem tāpat ir virkne privilēģiju ES, bija tā apnikuši Briseles centieni ietekmēt un regulēt viņu iekšpolitiku, ka pārējai Eiropai tika izvirzīts būtībā ultimāts — vai nu būtiskas reformas, vai arī mēs aizejam.

Politiski ekonomiskās kaislības bieži līdzinās Ēzopa, Lafontēna un citu klasiķu fabulām, piemēram, kā turpmāk aprakstītajā gadījumā, kur notikumi gan attiecas galvenokārt uz Krieviju, Poliju un Ukrainu, taču tiem ir tieša saistība arī ar Latvijas ekonomikai ļoti nozīmīgo tranzīta nozari.

Pagājušajā nedēļā plašu rezonansi izraisīja Lielbritānijas televīzijas BBC veidotā filma — versija par Trešo pasaules karu, kas izceļas pēc Krievijas iebrukuma Latvijā vai pareizāk — pēc tam, kad Krievija nolemj atbalstīt promaskaviskos separātistus Latgales lielākajā pilsētā Daugavpilī.

Pēc ilgākām ja ne gluži ciešanu, tad saspringtu politisku cīkstiņu nedēļām beidzot Latvijai ir tapusi jauna valdība, kuras apstiprināšana Saeimā vairs palikusi tikai formalitāte. Lai arī valdības sastāvs personāliju ziņā lielā mērā ir tas pats vecais, premjers ir cits un no citas partijas, kaut gan Māra Kučinska gadījumā nav skaidrs, cik vispār ir iespējams runāt par partijisko piederību, bet cik — par sadarbību starp pieredzējušu politiķi un politisko spēku.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Latvijas iedzīvotājiem bija iespēja uzzināt daudz jauna un interesanta par vadošu darbinieku personiskajām attiecībām ar naudu tādā iestādē kā Valsts ieņēmumu dienests (VID). Un, ja var ticēt sabiedriskajai televīzijai (bet šajā gadījumā nav īpašu iemeslu neticēt), minētās attiecības ir, teiksim tā, visai savdabīgas.

Šajā un iepriekšējā nedēļā Latvijā tiek pieminēts tā dēvētais Barikāžu laiks — vēsturiski notikumi un, ļoti ticams, pati varonīgākā lappuse latviešu tautas un Latvijas valsts jaunāko laiku vēsturē, jo būtībā tieši Barikāžu laiks noteica visu turpmāko notikumu gaitu atjaunotajā Latvijā.

Virkne Eiropas pilsētu Vecgada vakara svinību laikā piedzīvoja masu vardarbības vilni, «ārvalstu izcelsmes» jaunu vīriešu grupām uzbrūkot galvenokārt sievietēm. Piedevām vēl laikā, kad sociālos tīklus pārpludināja ziņas par migrantu īstenoto vardarbību un radīto haosu, vietējā policija izlikās, ka nav noticis nekas ārkārtējs, savukārt plašsaziņas līdzekļi notikumus Ķelnē ignorēja vai centās noklusēt.

Jaunais gads Latvijas politikā sākās ar ziņu, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir nopietni ķēries pie jaunās valdības veidošanas procesa un ir gatavs jau drīzumā pats nosaukt nākamo premjera amata kandidātu, ja jau partijas nespēj nonākt pie kopsaucēja. Līdz ar to pastāv cerības, ka Latvija beidzot varētu iegūt jaunu valdību, kura gan daudz neatšķirsies no vecās, kas turpina darboties, taču risina tikai tehniskus aktuālos jautājumus.

Savdabīgas ironijas dēļ viens no būtiskākajiem jautājumiem, kuru nāksies risināt nākamajai valdībai, lai kas arī atrastos tās priekšgalā, un no kura lielā mērā būs atkarīgs kā politisko spēku sadalījums valstī tālākā nākotnē, tā, īpaši nepārspīlējot, arī visas Latvijas valsts pastāvēšana, — bēgļu jautājums, paradoksālā kārtā sarunu par jaunās valdības veidošanu laikā tikpat kā netiek aizskarts. Arī bez bēgļiem pietiek nepatīkamu lietu — kamdēļ vēl vairāk sarežģīt situāciju?

Šīs nedēļas sākumā lielu daļu sabiedrības pārsteidza valsts premjerministre Laimdota Straujuma («Vienotība»), paziņojot par atkāpšanos no amata. Iespēja, par kuru tika runāts tik sen, ka daudzi vairs vienkārši neticēja premjeres demisijai, beigās izrādījās negaidīta un pārsteidza publiku nesagatavotu. Arī amati (vai pareizāk — personālijas) vecajā jaunajā valdībā nav sadalīti, tamdēļ vēl kādu laiciņu premjera krēslam būs iepriekšējā saimniece, kas gan šajā gadījumā nav galvenais.

Paralēli tradicionālajiem ķīviņiem par nākamā gada budžeta apstiprināšanu viens no aktuālākajiem Latvijas politiskās dienaskārtības jautājumiem ir par iespējamo Laimdotas Straujumas («Vienotība») vadītās valdības krišanu. Nekur īpaši zemu nokrist valdība gan nevar — to jebkurā gadījumā nāktos veidot tiem pašiem politiskajiem spēkiem, varbūt vienīgi papildinot savas rindas ar kādu no mazākajiem brāļiem — Saeimas opozicionāriem, tomēr personas daudzos amatos būtu citas.

Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.

Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.