Jau nedaudz ilgāk kā gadu masu medijos viena no galvenajām tēmām ir Krievijas karš Ukrainā.

«Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.» Šis teikums no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas «Mazais princis» man vienmēr ir paticis.

2022. gada 24. februāris sadalīja ukraiņu dzīvi – pirms un pēc tam. Kara gads bijis neuzvaramības, drosmes un uzticības, ticības un sāpju gads. 

Tā kā vasara ir tepat aiz stūra, laiskas dienas, siltas naktis un grilēšana draugu un ģimenes lokā ir tik tuvu, ka praktiski jūtam uz grila šņācošu desu smaržu. Tomēr, ja jums ir āra telpa, kurā nav dārza mēbeļu, būt par saimnieku šajā vasarā var izrādīties sarežģīti.

Kāpēc sākās karš? Cik ilgi vēl jācieš Ukrainai? Jautājumi, kurus nepārstājam uzdot gada garumā. Kāds bijis šis laiks un kāds vēl mums priekšā? Kā vēsturē pētīs un vētīs 21. gadsimta karu Eiropā? Plaša tēma sarunai ar vēsturnieku, pētnieku, asociēto profesoru un Vidzemes Augstskolas padomes locekli GATI KRŪMIŅU.

Pērnajā martā Valmierā un Valmieras novadā ieradās pirmie Ukrainas kara bēgļi. Joprojām mūspusē pagaidu mājas raduši ap 300 Ukrainas cilvēku, pārsvarā sievietes ar bērniem.

Kad Mazsalacā tikāmies ar OJĀRU BEĶERI, viņš pastāstīja, ka palīdz organizēt arī dažādas lietas Ukrainas atbalstam, kā arī piegādāt tās līdz pat Ukrainai, Ļvivai. Šis būs stāsts par palīdzību. 

Mazs cinītis gāž lielu vezumu – tā vēsta latviešu sakāmvārds. Nu, vismaz izkustināt, sašūpot spēj noteikti!

Valmieras Kultūras centra foajē joprojām  apskatāma Tautas lietišķās mākslas studijas «Valmiera» 24 tās dalībnieču rokdarbi. Tajos koši un daudzpusīgi ir apliecinātas valmierietes ILONAS SIKTARES prasmes.

Pirms nedēļas Valmieras integrētajā bibliotēkā bija Jurģa Liepnieka grāmatas «Mans nabaga pirāts» atvēršanas svētki.