26.decembrī, pulksten 11:04 Valmierā, Stacijas ielā, nenoskaidrots vadītājs, ar nenoskaidrotu automašīnu, uzbrauca 2003.gadā dzimušam jaunietim, kurš šķērsoja ceļa braucamo daļu pa gājēju pāreju (virzienā no Valmieras Romas katoļu draudzes nama uz pārtikas veikala “Top” pusi). Vadītājs no notikuma vietas aizbrauca, neziņojot par negadījumu likuma noteiktajā kārtībā. Zēns nogādāts tuvākajā ārstniecības iestādē, tā dzīvībai briesmas nedraud.

INESE RAMUTE. Kopš 1987. gada Valmieras Drāmas teātra aktrise. No 2001. gada Valmieras Viestura vidusskolā kopā ar skolēnu teātra Sprīdītis māksliniecisko vadītāju veido teātra klašu audzēkņu un Sprīdīša izrādes, runas pedagoģe. Gada valmieriete 2017. Ģimene: vīrs Valmieras teātra aktieris Juris Laviņš, meitas — režisore Elīna Cērpa. Iestudējusi izrādi Lūcis Valmieras teātrī, šobrīd veido izrādi Ģertrūdes ielas teātri Rīgā. Liene Laviņa-Kalnaella, dokumentālās filmas Rūķi par Valmieras aktrisi Rutu Birgeri, ir jaunas ieceres, bet šībŗiža dzives prioritāte ir septiņus mēnešus jaunā meitiņa Rota, un viņas brālis sešgadīgais Vestards.

Sākusies skaitīšana: cik dienu līdz Latvijas simtgadei –– 2018. gada 18. novembrim. Līdz datumam, kurā Rīgas Otrajā (Krievu) teātra ēkā pasludināja Latviju. Namā tagad Latvijas Nacionālais teātris. Tā laika nosaukums krievu valodā redzams plāksnē, ieejot ēkā pa durvīm no kanālmalas. Bet tagadējā Latvijas Nacionālā Operas un baleta teātra namā tajā laikā bija Rīgas Pirmais (Vācu) teātris. Latvijas valsts proklamēšana notika ar Vācijas varas iestāžu svētību. Latvijai tik nozīmīgajā notikumā krievu teātra  ēku apsargāja vācu karavīri.

Lai noskaidrotu, ko 2017. gadā Valmierā izdevies paveikt pilsētvides jomā, īsi pirms Ziemassvētkiem uz sarunu biju aicinājusi Valmieras pašvaldības Attīstības nodaļas galveno projektu vadītāju MAIJU ZĀLAMANI, Pilsētplānošanas nodaļas vadītāju, teritorijas plānotāju DACI ELBRETI, pašvaldības speciālisti vides komunikācijā LĪGU BIEZIŅU, kā arī Attīstības un būvniecības pārvaldes un pilsētas būvvaldes vadītāju JOLANTU BRŪNIŅU.

DACE AMONA, veikalu tīkla Austris līdzīpašniece:

Kā uzņēmēja esmu daļēji apmierināta: ekonomiski attīstāmies, paldies lielajiem uzņēmumiem, sākot ar stikla šķiedru! Bet ļoti bēdājos, ka, piemēram,  Rīgas ielā cilvēkiem nav, kur atstāt mašīnas. Tirgotājiem ir ļoti svarīgi, lai piekļuve arī nelielajiem veikaliem būtu pārliecinoša. Ja Rīgas ielā pavērotu ietvju un braucamās daļas attiecības, varētu konstatēt, ka pirmajām ir nesamērīgi liela platība, lai gan gājēju nemaz nav tik daudz. Tāds nu ir šis laiks, — ļoti daudzi pārvietojas mašīnās. Kāpēc gan neierīkot kaut pāris kabatiņu ielu malās veikaliņu tuvumā, kā to dara, piemēram, Kuldīgā?

Ziemassvētku tirdziņā Valmierā ne viens vien apmeklētājs apstājās un no sirds sajūsminājās par košajiem, neparastiem rakstiem un zīmēm bagātajiem tautiskajiem cimdiem un abām to pārdevējām, kas bija saģērbušās kā no tautas tērpu albuma. Arī «Liesma» bija daudzo apbrīnotāju pulkā, un vēl lielāks bija mūsu izbrīns, kad uzzinājām, ka latviski mīļo cimdu autorei – bijušajai valmierietei un skolotājai GUNAI DAUVARTEI nupat palikuši 85!

Laikā pēc Ziemassvētkiem un pirms gadu mijas man gribētos padomāt un padalīties ar Valmieras muzeja krājuma materiāliem. Nereti sabiedrības atmiņa ir īsa, ar to domāju, ka aizmirstas procesu priekštecība. Atmiņās pagājušais laiks iegūst citu nokrāsu, bet procesi, kas noris šodien, nereti liekas sveši vai pavisam nesen aizgūti, varbūt kādam nepieņemami vai šķietamai vispāratzītai tradīcijai nepiederoši. Šoreiz neliels vizuāls ieskats jeb epizodes, kā Valmierā tika svinēti Ziemassvētki 20. gs. pirmajā pusē.

Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!

Aiziet gads, kurā, sākot ar Saeimas deputātiem un beidzot ar dzimtsarakstu nodaļu vadītājiem, bija arī liela satraukšanās par demogrāfisko problēmu risināšanu un šajā sakarā arī par ģimenes saišu stiprināšanu. Kamēr zinātnisku skaidrojumu par arvien vairāk ģimenēm, kas šīs saites vispār nesasien vai arī pārāk ātri tās vaļā raisa, atļaujos apgalvot, ka vismaz Valmierā ģimeņu nestabilitātei pamatā ir jaunlaulāto uz tiltiem piekarināto slēdzeņu  aizliegšana.

Ik reizi, satiekoties ar šādiem cilvēkiem, nodomāju, ka viņi tiešām ir pelnījuši būt laimīgi. Lai arī cik grūti dzīvē gājis, viņi vienmēr viens otram bijuši kā otra sirds pusīte, kā drošs plecs, uz kura balstīties. Visas grūtības pārvarēt un par saticīgu kopā būšanu sešdesmit gadu garumā priecāties spējuši valmierieši PĒTERSONI — ELITA un KĀRLIS, kuri šajā gada nogalē svin dimanta kāzas.