Laužot stereotipus, sekot sirds aicinājumam

Šī tendence ir novērojama jau Latvijas jaunsardzē, kas ir valsts aizsardzības kustība, tajā iesaistās jaunieši vecumā no 10 līdz 21 gadam. No visiem jaunsargiem 30 – 40% ir meitenes, viņas tikpat aktīvi, cik puiši, attīsta fizisko sagatavotību, apgūst militārās un praktiskās iemaņas, nostiprina piederības izjūtu Latvijai, mācās uzņemties atbildību par sevi, savu ģimeni, kopienu un valsti.

Madarai Papovai ir 18 gadu. Viņa mācās Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12. klasē un jaunsardzē aktīvi darbojas jau no ceturtās klases. Viņa ir iesaistījusies Valmieras integrētās bibliotēkas jauniešu organizācijā «Sudraba ZIRG’s» un ar savu suni dodas uz mantrailinga treniņiem jeb suņu apmācīšanu pēdu dzīšanā.

Nopietna, disciplinēta, pieaugusi. Intervija notiek kārtējo nodarbību starplaikā.

Kas tevi, meiteni, pamudināja iestāties šķietami vairāk zēniem piemērotās nodarbēs?

Ceturtajā klasē ieraudzīju jaunsardzes plakātu, kur bija rakstīts, ka var braukt ekskursijās par brīvu. Tas bija mans pamudinājums pamēģināt, kas ir jaunsardze, bet noteikti ne iemesls, kāpēc es tajā paliku. Mani piesaistīja viss aktīvais, mācības padevās, bet gribēju vēl ko. Tas, ka to uzskata par «zēnu nodarbi», nekad nav mani atturējis, vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar apņēmību un disciplīnu jebkura meitene var būt tikpat laba vai pat labāka par zēniem.

Kopš brīža, kad pievienojies jaunsardzei, ko esi iemācījusies un ieguvusi?

Jaunsardze, protams, man iemācīja ne tikai praktiski noderīgas lietas, piemēram, iekurināt ugunskuru, bet arī disciplīnu – izdarīt visu līdz galam. Bez jaunsardzes man nebūtu tik lielas atbildības sajūtas pret savu iesaisti pasākumu organizēšanā. Ikdienā daudz ko izmantoju no jaunsardzē iegūtajām zināšanām. Dzīvojot laukos, nereti noder kāds mezglu siešanas veids vai orientēšanās prasmes piemājas mežā.

Ko par tavu izvēli saka ģimene?

Dažreiz pati nesaprotu, kāpēc mani piesaistīja jaunsardze, mana ģimene nav saistīta ar militāro jomu – mamma strādā apdrošināšanā, tētis ir elektriķis, bet māsa – skolotāja. Viņiem nekad nav bijis iebildumu, ka darbojos jaunsardzē, vienmēr mani atbalsta, un arī nav bijušas reizes, kad neļautu doties uz kādu pasākumu vai nometni. Vecāki man vienmēr ir ļāvuši izvēlēties savus hobijus un neuzspiež savu gribu. Manuprāt, tas ir labākais veids, kā nodrošināt to, ka bērns izvēlēsies sev tīkamu aktivitāti. Arī tad, kad uz gadu pārtraucu nodarbības jaunsardzē, no vecākiem nesaņēmu pārmetumus.

Vai nav dažreiz jaunsardzē par grūtu un gribas mest to malā, un, piemēram, pieaudzēt garus nagus un skropstas?

Devītajā klasē paņēmu pārtraukumu no jaunsardzes mācību dēļ, bet pēc gada sapratu, ka jaunsardze man tomēr ir pārāk tuvu sirdij, lai to pamestu pavisam. Un stereotips par to, ka nevar būt pieaudzētas skropstas un nagi, nepavisam nav patiess, ja vien tas netraucē pilnvērtīgi iesaistīties kādā aktivitātē. No tā es neesmu atturējusies, protams, uz pasākumiem, kuros nav atļauts vai nevajadzētu ierasties ar pieaudzētiem nagiem, tos noņemu. Manuprāt, nav tādas lietas, kas varētu atturēt mani no jaunsardzes, vienmēr ir iespējams atrast veidu, kā to apvienot.

Pirmajā mirklī gribas domāt tradicionāli, ka valsts aizsardzība ir vīriešu uzdevums un pienākums, tomēr sieviešu skaits šajās jomās – jaunsardzē, zemessardzē, armijā, policijā – Latvijā ir liels. Vai mums vīriešu nepietiek? Varbūt tādējādi izpaužas dzimumu vienlīdzība? Kā tu to skaidrotu?

Valsts aizsardzība ir joma, kurā jāiesaistās visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Varbūt iemesls ir tas, ka arvien vairāk zūd uzskats, ka vīrieši ir stiprais dzimums. Šis uzskats noteikti nāk no senākiem laikiem, bet laiks iet, šādi stereotipi izzūd. Es pat uzskatu par savu pienākumu «lauzt robežas» un pārliecināt, ka arī sievietes var un nebūt ne sliktāk par vīriešiem.

Vai sievietes armijā, policijā un tml. struktūrās var darīt to pašu, ko vīrieši?

Manuprāt, sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi gan fiziskā spēka, gan inteliģences ziņā. Sievietēm nebūtu jābaidās, ka kaut ko nespēs izdarīt, visu var uztrenēt un iemācīties. Arī es sākumā visu nemācēju, bet ar laiku esmu iemācījusies un nu jau varu arī citiem iemācīt.

Vai, darbojoties militārajā jomā, ir iespējams saglabāt sievišķību?

Protams, kad uzvilkta forma, jāievēro disciplīna un ģērbšanās normas. Piemēram, ierindā vai soļojot nedrīkst būt pīrsingu un uzkrītošu auskaru, tomēr brīvajā laikā var ļaut vaļu savām vēlmēm. Arī strādājot kādā no aizsardzības struktūrām, nav liegts iet pie friziera vai uzvilkt sievišķīgu kleitu ārpus darba laika un palutināt sevi. Nevienai karjerai nebūtu jābūt tādai, kas neļauj savā brīvajā laikā izvēlēties ko sievišķīgu, protams, piedomājot, kā tas tiek pasniegts, jo, kā zināms, sabiedrība vienmēr vēro.

Ko tu saproti ar vārdu patriotisms, kā tas izpaužas?

Manuprāt, patriotisms izpaužas ne tikai valsts svētkos, pieliekot sarkanbaltsarkano karodziņu pie apģērba, bet arī ikdienā darot visu pēc labākās sirdsapziņas. Ne tikai valsts labā, bet arī skolas, ģimenes un draugu labā, kā arī palīdzot kādam grūtos brīžos. Tomēr patriotisms katram var izpausties citādi. Viss vienmēr sākas ar maziem darbiem.

Vai esi sastapusi savā dzīvē cilvēkus, kuru rīcību var nosaukt par patriotisku un kuri ir bijuši kā piemērs?

Manuprāt, gandrīz katrā no mums ir kaut kripatiņa patriotisma. Parasti tie, kas vismazāk kādam ar to lielās, dara visvairāk. Kā spilgtu piemēru varu minēt jaunsardzes instruktoru Gati Ceriņu. Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka viņš ir piemērs, no kura var mācīties patriotismu, tieši viņš to visvairāk ir ieaudzinājis manī – darīt, cik vien var, un ar tādu atdevi, cik katram ir pa spēkam.

Vai patriotismu var iemācīties?

Daudz kas atkarīgs no ģimenes. Ja patriotisks dzīvesveids tiek piekopts ikdienā, tad liela iespēja, ka nākamās paaudzes arī izaugs patriotiskas, tomēr, ja tas netiek ieaudzināts, ir iespējams to iegūt, iesaistoties sabiedrībai nozīmīgās aktivitātēs vai pat tikai izrādot interesi par to.

Vai esi piedzīvojusi īpašus brīžus, kad uzvirmojušas patriotiskas jūtas un lepnums?

Patriotismu sajūtu, pat tikai uzvelkot formastērpu. Arī tad, kad izdarīts kāds labs darbs, vai kādā pasākumā, kur esmu iesaistījusies tā organizēšanā. Izteikti to jūtu, kad ir veiksmīgi aizvadīta kāda jaunsardzes nometne un viss ir īstenots, kā esmu cerējusi vai pat vēl labāk. Jaunsardzes nometnes noslēgumā saņemot apliecinājumu par veiksmīgi pabeigtu trešo līmeni, jutu lepnumu ne tikai par sevi, bet arī par pārējiem jaunsargiem un savu valsti.

Tu droši vien vairāk nekā citi vienaudži seko līdzi kara gaitai Ukrainā un saproti, ka nodarbības jaunsardzē ir ne tikai vienkārši brīvā laika pavadīšana, bet tam ir skaudri konkrēta jēga.

Darbojoties jaunsardzē, labi apzinos, ka saistībā ar Ukrainas karu var būt situācijas, kad zināšanas nāksies izmantot, tomēr ceru, ka tādu Latvijā nebūs. Apzinoties šo situāciju, negrasos pamest jaunsardzi. Ja reiz kas iesākts, tad šīs zināšanas godam ir jānotur, un esmu gatava iesaistīties, ja būs tāda vajadzība.

Kā tu domā, vai Latvijā vajadzētu ieviest obligāto karadienestu visiem, ieskaitot meitenes?

Manuprāt, obligātais dienests nav jāuztver kā sods vai pienākums, bet gan kā iespēja iegūt jaunas zināšanas un pieredzi. Tādu viedokli esmu dzirdējusi arī no paziņām obligātajā dienestā. Tā laikā viss tiek izskaidrots un palīdzēts, neviens netiek atstāts novārtā, tāpēc uzskatu, ka arī sievietēm obligātais dienests nebūtu apgrūtinājums, bet katram šie uzskati var atšķirties. Man kā aktīva dzīvesveida piekritējai šķiet, ka valsts aizsardzības dienests noderētu jebkura dzimuma pārstāvim ne tikai lai zinātu, ko darīt krīzes situācijās, bet arī lai uzlabotu savu fizisko formu un iegūtu dzīvei noderīgas zināšanas, piemēram, kā izdzīvot mežā.

Kas tevi iepriecina ārpus skolas un jaunsardzes?

Man patīk iesaistīties pasākumu organizēšanā, tomēr mana sirdslieta ir suņi, it īpaši to apmācība. Arī mantrailings – cilvēku meklēšana ar suni, ar ko nodarbojos jau trīs gadus, ir cieši saistīts ar manām nākotnes izvēlēm, arī pašlaik piedalos pazudušu cilvēku meklēšanas apmācībās. Šī noteikti ir aizraušanās, ar kuru vēlos nodarboties arī nākotnē, un uzskatu, ka arī šādā veidā izrādu savu patriotismu, gan darot to, kas man patīk, gan mācoties izmantot šīs zināšanas, lai palīdzētu citiem. Kad brīvdienās nav ieplānots neviens treniņš ar suni vai mācības, man patīk atpūsties, ejot pārgājienos vai atrodoties brīvā dabā ar ģimeni, draugiem un suni.

Kādi tavi plāni pēc vidusskolas absolvēšanas?

Savu nākotni vēlos saistīt gan ar suņiem, gan militāro jomu, tāpēc pēc vidusskolas pabeigšanas došos uz Valsts policijas koledžu, lai iegūtu kinologa izglītību, lai palīdzētu apmācīt arī suņus -mājas mīluļus.

Nav tālu Lāčplēša diena un 18. novembris, kad mēs jo īpaši vēršam skatus uz mūsu valsts vēsturi un patriotisma nozīmi mūsdienās. Kādi būtu tavi vēlējumi šajās nozīmīgajās dienās gan vienaudžiem, gan visiem pārējiem mūsu novada ļaudīm?

Mans novēlējums visiem ir apmeklēt kādu valsts svētku pasākumu, sajust kopību ar saviem līdzcilvēkiem un paveikt kādu labu darbu, kas liks justies labi ne tikai pašam, bet arī citiem, lai arī cik mazs vai liels šis labais darbiņš būtu! Un jauniešiem – nebaidīties no jaunsardzes, kas pirmajā brīdī varbūt liekas grūta, un dot tai iespēju iepatikties, jo tajā var iegūt daudz jaunu domubiedru.

JAUNSARDZE MADARA PAPOVA: valsts aizsardzība ir joma, kurā jāiesaistās visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem. Foto no M. Papovas personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007