Padzirdējuši, ka Smiltenes pusē jau tek kļavu sulas, pagājušajā ceturtdienā uzprasījāmies ciemos pie ERVINA LABANOVSKA Brantu pagasta Kainaižos, lai paši savām acīm ieraudzītu šo brīnumu, kā arī iepazītos ar viņa dzirkstošo bērzu sulu ražotni Birzī.
Piektdien agrā pēcpusdienā Bērzaines pagasta bibliotēkā sākās 1991. gada barikāžu atceres pasākums, kura ievadā tika atklāta Mihaila Ignata fotogrāfiju izstāde ar 30 barikāžu mirkļiem.
Biju dzirdējis no kolēģiem, ka jau kādu laiku Rūjienas mūzikas skolā par koncertmeistaru strādā komponists, pianists, ērģelnieks un mācītājs INGMARS ZEMZARIS, taču aicināt viņu uz sarunu allaž atliku uz vēlāku laiku. Mūsu pirmā satikšanās beidzot notika pērnā gada novembrī Ķoņu skolā Menzenkampfu dzimtas vēstures grāmatas tulkojuma atvēršanas svētkos, pēc kuriem arī vienojāmies, ka es drīkstu komponistu traucēt ar saviem jautājumiem, un nu šī reize ir pienākusi.
Lai arī šie fakti un notikumi jau Liesmā aprakstīti un varbūt pat ne reizi vien, katra jauna gada sākumā kopā ar Naukšēnu novada domes priekšsēdētāju JĀNI ZUMENTU atskatāmies uz aizvadītā gada veikumu, kā arī no viņa nedaudz uzzinām par novada turpmākajiem attīstības plāniem un iecerēm.
To, ka būs pavāre, ANTRA LAUBERTE zinājusi jau bērnībā septiņu gadu vecumā, kad, izdomājusi pārsteigt ģimeni, kādas talkas laikā pagatavojusi rasolu. Lai arī tas bijis sagriezts lielos gabalos, talciniekiem garšojis itin labi un viņi ēduši slavēdami, tādējādi iedvesmojot mazo pavārīti jauniem varoņdarbiem. Kāds no tiem varējis pat diezgan bēdīgi beigties, ja vien laikā palīgā nebūtu paspējis tētis, jo pāri katla malām pārgājis tolaik modē nākušais pieneņu medus, kas vēl vairāk uzliesmojis pēc dzēšanas mēģinājuma ar ūdeni.
Mēdz teikt, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais. Atceroties Atmodas laiku, kad modē nāca atklātās vēstules atbildīgām amatpersonām un teju vai uz katra stūra varēja parakstīties par kādu progresīvu ideju vai ierosmi, gribas vilkt paralēles ar šobrīd valsti pārņēmušo parakstu vākšanas stihiju, kas ar katru dienu uzņem jaunus apgriezienus.
Sestdien Francijā, Laplaņas trasē, Pasaules kausa izcīņas 3. posma sacensībās bobsleja divnieku ekipāžām rencēnietis Oskars Ķibermanis ar stūmēju Matīsu Mikni divu braucienu summā izcīnīja sudraba godalgas, 0,26 s atpaliekot vienīgi no vāciešu Fridriha/Šillera ekipāžas.
Sestdienas pēcpusdienā uz varen skanīgu koncertu Smiltenes kultūras centrā aicināja seši Vidzemes pūtēju orķestri no Dikļiem, Lejasciema, Cēsīm, Valmieras, Pociema un Smiltenes, muzicējot gan atsevišķi, gan kopā diriģentu Jāņa Silakalna, Normunda Dzelmes, Jura Ivanova, Mārtiņa Birņa, Viestura Ozola, Pētera Vilka un Jāņa Puriņa virsvadībā.
Ilggadējam SIA Naukšēni valdes priekšsēdētājam IMANTAM KAMZOLAM šis rudens bija īpašs – Latvijas 101. dzimšanas dienā Rīgas pilī Valsts prezidents Egils Levits svinīgā ceremonijā Imantam pasniedza Atzinības krustu. Par šo notikumu ar Atzinības krusta virsnieku runājam viņa kabinetā, par ko tā saimnieks it kā atvainojas, ka šis nav vairs tik plašs kā senāk, jo tagad tajā saimnieko Jurģis Krastiņš. Uz to mēs atgādinām, ka visās intervijās Jurģis pateicas Imantam un Mārītei Kamzoliem par atbalstu un palīdzēšanu.
Pirms gada rokgrupa Colt šķīrās no vokālista Ata Ieviņa. Kopš pērnā rudens par pārsteigumu daudziem, taču ne pašiem mūziķiem, par grupas līdervokālisti kļuvusi enerģiskā valmieriete ELĪNA KRASTIŅA, kas uz dziedāšanu nekad nav bijusi skubināma. Šī sezona bijusi piesātināta ar koncertiem, tostarp kopā ar tādām pasaules mēroga zvaigzneēm kā Marco Mendoza (Whitesnake), ar kuru jau esot Colt sastāvā Elīna dziedājusi arī duetā. Nākamā gada janvārī Elīnai ar Colt gaidāms vēl kāds nozīmīgs pasākums tepat Valmierā.
Aizejošais gads Latvijā iezīmīgs ar trim galvenajiem notikumiem – janvārī parlamentā tika apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, maijā noskaidroti tie astoņi deputāti, kuri turpmāk pārstāvēs mūsu valsti Eiropas Parlamentā, un jūlijā ievēlēts jaunais Valsts prezidents Egils Levits.
Gandrīz katrai pat vismazākajai apdzīvotajai vietai ne vien Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs ir kāds novadnieks, kurš iemantojis pasaules slavu, taču bieži vien par viņiem runājam pagātnes formā, kad šīs izcilās personības vairs nav mūsu vidū, lai gan mūsdienās ir visas iespējas ar viņu sasniegumiem lepoties, pašiem to autoriem vēl dzīviem esot.
Pagājušās trešdienas agrā rītā ceļu uz Ziemassvētku tirdziņu Borgholchauzenā no Naukšēniem uzsāka busiņš, piekrauts ar vietējo ražotāju labumiem. Mums ar fotogrāfi Āriju palaimējās Naukšēnu kultūras namā sastapt AGNESI AUNIŅU-LINMEIJERI, kas, iepriekšējā dienā apbraukājusi visus Ķoņu puses rokdarbniekus un mājražotājus, sarūpēto krāmēja kastēs:
Iebraucot Naukšēnos, ievērojam gaismu vīna darītavas logos un busiņu pie durvīm, tāpēc nolemjam tāpat bez pieteikšanās uz senas draudzības pamata iegriezties, lai izdibinātu, vai pēdējā laikā nav iegūta kāda balva vīndaru festivālos. Bet, kamēr runājamies pagastmājā, tikmēr busiņš ar saimnieku Jāni un lielu pasūtījumu kravā jau ceļā uz galvaspilsētu, tad nu šoreiz izprašņājam saimnieci DIĀNU BAUNI, kas tobrīd nodarbojas ar dāvanu komplektu iepakošanu.
Pagājušās nedēļas ceturtdienā Valmieras integrētā bibliotēka savu 12. jubileju atzīmēja draugu lokā ar devīzi «izpausmes un vārda brīvība», uz sarunu par 60. – 70. gadu estrādes ansambļiem Kvelde, Vitrium, kā arī vēlākā perioda grupām Vitamīns, Saime un citām aicinot to laiku muzikantus – saksofonistu un basģitāristu Alfrēdu Dulbergu, pianistu un taustiņinstrumentālistu Zigurdu Lazdiņu, solistu Raimondu Prenclavu, bundzinieku Leonardu Zavacki, dziedātāju un ģitāristu Hariju Joniškānu, taustiņinstrumentālistu un akordeonistu Armandu Trambicki un dziedātāju Tatjanu Karro. Tikšanās vakaru atklāja Ulža Punkstiņa izpildītā Gunāra Freidenfelda dziesma Vecmāmiņai, kuru viņš kā maziņš puika dziedājis uz skatuves kopā ar mammu – vienu no Kveldes solistēm Brigitu Punkstiņu.
Nesen no kāda jauna cilvēka dzirdēju: kā man piegriezusies šī Kariņa valdība, kaut ātrāk tā nomainītos, cik ilgi tā Vienotība var bakstīties, tad jau labāk lai Saskaņa nāk pie varas, vismaz būs kaut kas citādāks. Kad teicu, lai nosauc konkrēti, ko pašreizējā valdība dara galīgi garām, puisis atrunājās – nu, bet pārmaiņas, pārmaiņas gribas!
Pagājušajā piektdienā un sestdienā Kurzemes reģiona pilsētās un Ventspils koncertzālē Latvija norisinājās IV Latvijas orķestru asociācijas sadarbībā ar Profesionālās izglītības kompetences centru Ventspils Mūzikas vidusskola rīkotais festivāls, kurā piedalījās arī Maijas Ozolas un Daces Zariņas vadītais Valmieras Mūzikas skolas stīgu orķestris, kas pagājušajā mācību gadā atzīmēja savu 20 gadu jubileju.
Kopš 7. novembra Latvijas Bankā pieejama Latvijas brīvības cīņām veltīta 5 eiro sudraba piemiņas monēta, kura tematiski un emocionāli sasaucas ar šībrīža skatītāko filmu Dvēseļu putenis un kuras grafiskā dizaina un plastiskā veidojuma autors ir Valmieras tēlnieks ANDRIS VĀRPA. Šis notikums ir nopietns iemesls uzprasīties ciemos pie mākslinieka, lai izdibinātu monētas tapšanas gaitu.
«Jau trīs gadu vecumā es paziņoju, ka būšu māksliniece, vēl pēc gadiem četriem es par to ar brālēnu saderēju uz kasti šampanieša, lai gan tolaik man topā bija limonāde Pienenīte. Taču zināju, ka tantēm Pienenīte negaršo, bet garšo šampanietis, tātad, kad derības vinnēšu, es arī būšu tante un arī man garšos šampanietis. Tomēr brālēns man to kasti nepērk, izliekoties, ka neko tādu neatceras. Limonādi – to jā, to viņš man varot nopirkt,» savas agrīnās mākslinieciskās tieksmes atceras rokdarbniece un tekstilmāksliniece AGNESE VAĻINIECE, kas kopā ar draugu Martinu dzīvo un rada Naukšēnu pagasta Ābelītēs.
«Valmieras Mūzikas skola ir iesākusi mācību gadu, kuram devīze skan «Ar saknēm zemē, ar mūziku dvēselē» un kurš turpināsies 2020. gadā, kad Latvijā pirmā – Valmieras Mūzikas skola – atzīmēs savu simtgadi. Galā pasākums Valmieras Kultūras centrā notiks 2020. gada 10. oktobrī, jo pirmais parakstītais dokuments par mūzikas skolas atklāšanu datēts ar 1920. gada 8. oktobri.»