Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību.
Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.
Četras paaudzes
Šajā nelielajā mājiņā tagadējā Rubenes ielā augušas nu jau četras paaudzes, precīzāk, ceturtā pašlaik lielākoties gan kā mīļi gaidīti ciemiņi. Andra Kreitāla vectēvs savā laikā, 30. gadu beigās, namu ģimenei cēlis, arī par pēctečiem domājot, viņa iegādātais zemes gabals bijis krietni liels, un Andris vēl piedzīvojis, kā te viņa bērnībā pirms daudziem gadiem vēl kulta labība, ko no plašas apkaimes veduši ar zirgiem.
MAN ŠOGAD IR SAVA KLASĪTE, priecīgi saka skolotāja Ance. Pat Valmieras Viestura vidusskolā, kas pirmā un vienīgā darba vieta bijusi daudziem pedagogiem, šis nav gluži ierasts gadījums: māte Signe Niedrīte pašlaik audzina 1. c, meita Ance Niedrīte — 1.b klasi. Par savējiem Ance mīļi teic: man ir divdesmit septiņi pirmklasnieki, ļoti forši bērni.
Šis gads Valmierai ritēs jubilejas zīmē: vispārpieņemtais pilsētas dibināšanas skaitlis ir 1283., tātad — apaļi 740. Par to runājam ar mūsu muzeja direktori IVETU BLŪMU.
Viņiem bija jāsatiekas
Melnajā grāmatā, kā valmierietis Modris Madžiņš dēvē iespaidīgā apjoma krājumu «Aizvestie», var lasīt, ka no Smaudžu mājām Madonas apriņķī 1949. gada martā izsūtīti četri Madžiņi, to vidū arī viņa vecmāmiņa Ilze, kurai tobrīd bija 87 gadi, Modrim — divi.
Valmierā trešdien godināja cilvēkus, kuri jāvārdu viens otram teikuši pirms sešdesmit gadiem.
VARBŪT kāds Vecpuišu parkam jau gatavo tādu pašu likteni kā vēsturiskajai Stārķu ligzdai Gaujas krastā?
Vienam no Latvijas parlamentā šoruden ievēlētajiem vīriem mūspusē ir draiska iesauka: Ugunsjanka.
No apbrīnojama smalkuma rudens rasas pilnā purva zirneklīša tīklā līdz jūras skarbajam tuvumam, no ēteriskas mūziķes līdz šķelmīgam makšķerniekam... Kultūras centrā foto kopas «Valmieras atspulgs» darbu izstādē «Mēs šeit dzīvojam» greznojas šīgada raža, un kopas vadītājs Aleksejs Koziņecs labprāt stāsta par savējiem. Deviņpadsmit autori un autores, profesijas visdažādākās, atšķirīgs vecums, bet Valmiera mīļa visiem, kaut gan fotogrāfi, kas šajā brālībā atraduši domubiedrus, dzīvo arī Mazsalacā, Rubenē, Rūjienā, Naukšēnos un citviet Vidzemē.
Nu jau vairs nav jābrīnās, kāds sakars izcilajam latviešu gleznotājam Niklāvam Strunkem ar mūsu Vaidavu.
Gabaliņš no cita dzīves vienu brīdi var kļūt par mūsējo, ja tajā ieejam ieinteresēti un ar patiku.
Šajās jaunajās, trauslajās sievietēs ir kāds noslēpums, — apmēram tā varētu nodomāt ne viens vien valmierietis, pamanot abas dāmas. Rakstnieces, dvīņumāsas MADARA un AGNESE RUTKĒVIČAS mūsu pilsētā nedzīvo ilgi, tikai gadus astoņus, bet no sirds to iemīlējušas. Visvairāk, protams, Valmieras teātri, precīzāk, cilvēkus tai ēkā, kas tagad guļ drupās un gaida atdzimšanu. Jo viņas te jūtas piederīgas.
Kā citai dāmai acu ēnas vai lūpu krāsa, tā viņai rokassomā vienmēr glabājas dārza šķēres, kādreiz arī zāģītis. Pa Valmieru ejot, nekad nevar zināt, vai kādubrīd nevajadzēs kaut ko pielabot, nofrizēt: Dzintra ikbrīd jūtas atbildīga par to, kāda ir pilsētas vasaras rota. Oficiāli viņa ir «Valmieras Namsaimnieka» ainavu būvtehniķe, sirdī — vienkārši Dārzniece.
Kas ir vēsture?
T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.
No Vaidavas līdz Romai — tieši tā. Ambiciozi? Jā. Reāli? Pilnīgi iespējams. Kad stāsta Vaidavas bibliotēkas vadītāja INGUNA DUKURE, no sirds gribas tam ticēt. Runa ir par izcilo latviešu gleznotāju un grafiķi Niklāvu Strunki (1894 — 1966) , kura ceļš mākslā pagājušā gadsimta pirmajā pusē saistīts ar Latviju un savā ziņā — arī ar mūsu novadu.
Tiekamies nedēļā pēc Ziemas mūzikas festivāla. Kāda ir pēcgarša?
Kultūras cilvēks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadēja galvenā bibliogrāfe ANNA LAICENA «Valmierietim» vairākkārt rakstījusi gan par savu slaveno vectēvu, rakstnieku Linardu Laicenu, gan par dažiem notikumiem saistībā ar Valmieras vēsturi. Šoreiz vēlreiz sakarā ar vectēvu — ļoti personisks stāsts par dažām fotogrāfijām.
Ar zaļajiem pirkstiņiem
Šopavasar trīsgadīgā Marta viendien bildusi: vecomamm, dārzā rabarberam jau pirmās lapiņas izlīdušas! Bijis vien jāiet to jaunumu skatīties, un izrādījies, ka meitēnam taisnība. Kā viņa to pamanījusi?
Ceļamaize no Matīšiem
HELĒNA un JURIS BULIŅI pandēmijas laika pavasari, sešām bišu saimēm sanot un meža smaržām mostoties, lielākoties aizvada savās «Priedēs» Matīšu pusē — Jura dzimtajās mājās, kur viņš audzis, bērnībā mācījies Matīšu skolā.