Laikam esmu pārāk liela sapņotāja
Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.
Viņa ir ērģelniece, Valmieras Mūzikas skolas pedagoģe, vairākiem kolektīviem mīļa koncertmeistare, neskaitāmos koncertos jau ilgus gadus redzama pie klavierēm. Līgas lielā mīlestība ir Rīgas Doma ērģeles, bet tikpat labi viņa saprotas ar vareno instrumentu Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā vai Sv.Trīsvienības katedrālē Liepājā, vēl citviet. Zināšanas un prasmes apguvusi Cēsīs, Rīgā un Hamburgā pie izciliem pedagogiem.
MŪZIKA
Kas tev nāk līdzi no bērnības un skolas laika Valmierā?
Atmiņas saistās ar cilvēkiem, kas apkārt: mūs veido vispirms vecāki un tad skolotāji. Man visspilgtākā atmiņa no toreizējās 4. vidusskolas ir latviešu valodas stunda, kad 8. klasē skolotāja Gunta Zīle stāstīja par «Vakarjundu» un tāpat bez pavadījuma nodziedāja «Svēts mantojums...» — Jāņa Norviļa dziesmu. Klasē iestājās apbrīnojams klusums... mēs tad un vēl arī citreiz dziedājām kopā ar viņu, tas bija iekšējs pārdzīvojums. Apbrīnoju, ko cilvēks var izdarīt ar klasi, kura nebija tā savāktākā.
Valmieras mūzikas skolā bija tik patīkama sadarbība ar klavierskolotāju Ilzi Bergsoni, ka vienmēr bija kauns, ja nebiju mājās mācījusies, bet skolotāja nekad nebārās, nepacēla balsi. Biju vieglā ceļa gājēja, mājās mācījos maz, paļāvos uz dabas doto muzikālo dzirdi un saprašanu.
VALMIERĀ. Pie Sv. Sīmaņa baznīcas ērģelēm LĪGA IVĀNE. Matīsa Markovska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv