LARISA PALKAVNIECE ir pedagoģe, Valmieras Mūzikas skolā strādājusi par klavierspēles pasniedzēju un direktora vietnieci mācību darbā no 1973. gada.
JURIS PALKAVNIEKS 50 gadus strādājis autoceļu būvniecības un uzturēšanas nozarē vadošā darbā vairākos uzņēmumos, Valmierā no 1971. gada.
Ingrīdas un Helmuta vecāki.
Valmieras integrētajā bibliotēkā turpinoties novadpētniecībai, bibliotekāres un pētnieces Agitas Lapsas sarūpētais materiāls ļāva izzināt Limbažu ielas vēsturi un iedzīvotājus vairāk nekā gadsimta garumā.
1994. gada augustā viņa kopā ar citiem latviešiem uznesa Latvijas karogu Monblānā. Tas toreiz likās īpašs notikums, kalniešu grupu pat pieņēma premjers Māris Gailis. Pēc pāris nedēļām viņa kļuva par Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāju. Šie savstarpēji nesaistītie notikumi šķiet simboliski, jo pēc 25 gadiem RITA VIĻUMSONE teiks: abi viens otru papildinājuši, mans darbs un tūrisms.
Sestdien 2054 interesenti Latvijā klātienē rakstīja Pasaules diktātu latviešu valodā, viņu vidū 41 – Valmierā.
Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu, viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.
Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.
Kad pēc zvaigžņu mēneša augusta jautāju skolotājai Agritai Gruzdiņai, vai viņas mūžā bijusi zvaigžņu stunda, viņa smej: jā, tiešā un pārnestā nozīmē! Ķoņu kalnā piedzīvots zvaigžņu lietus (un es tik vēlos un vēlos, man pat pietrūka vēlēšanos...), bet ģimenes zvaigžņu stunda bijusi dēla Artura uzvara TV muzikālajā šovā X Faktors. Kopā ar vīru Uldi Agrita izaudzinājusi divus dēlus un meitu, visi trīs jau savā dzīvē, un ir vecmāmiņa mazajam Ernestam. Nupat Baltijas ceļa trīsdesmitgadē viņa vadīja koncertu Unguriņos pie Igaunijas robežas. Bet pirms Skolotāju dienas runājam ar Agritu par dzīvi un skolu, mūziku un stāstiem.
Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtgades vēstnesi tika izvēlēts pupuķis – Upupa epops, skaists putns, Latvijā bieži sastopams retums. Jubilejas svinībās, kurās klātienē vai pastarpināti bija līdzdalīgi tūkstošiem valsts iedzīvotāju, tikpat nozīmīgs bija arī simtgades moto Pastāvēs, kas draudzēsies, uzsverot lielo daudzveidību sadarbībā un draudzībā, kas veidojusies īpaši pēdējos piecos gados, kopš LNB darbojas jaunajā ēkā Daugavas krastā.
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
Tos, kuri ikvasar 23. augustā dodas uz Latvijas un Igaunijas robežpāreju Ķoņu pagasta Unguriņos, mājupceļā parasti sagaida kāds ugunskurs Rūjienas – Valmieras šosejas malā, vēja sveces vai vismaz pa kādai vientuļai svecītei – Baltijas ceļu pieminot: atceramies taču!
Tuvajā kaimiņpilsētā ir kāda ļoti īpaša vieta. Cēsīs, Pils ielā 12, ēkas iekšējais pagalms ienācēju saņem ar skarbu atgādinājumu: piemiņas sienu. Tajā iemūžināti gandrīz sešarpus simti vārdu un uzvārdu, atcere par vēsturiskā Cēsu apriņķa iedzīvotājiem, kuri gājuši bojā padomju laika represijās pagājušā gadsimta 40. gados. Piemiņas siena vedina tālāk: pagalma sētas mājā ir telpas, kur pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus atradās čekas izolators – kameras, kur pirms nosūtīšanas uz Rīgu ievietoja arestētos, kas bija apcietināti par pretpadomju darbību vai nacionālo partizānu atbalstīšanu. Kopš pagājušā gada 23. augusta šeit atrodas ekspozīcija «Sirdsapziņas ugunskurs», velte Latvijas simtgadei un unikāla piemiņa par laiku, kad Latvijas ļaužu likteņus mala divas okupācijas, kurām atbilde bija viena: pretošanās.
Mūsu mazā Gaismas pils šopavasar kļuva par Gada bibliotēku Latvijā. Sen to bija pelnījusi, — tā nodomāja ne viens vien no tiem tūkstošiem, kuriem Valmieras integrētā bibliotēka ir kaut kas vairāk nekā vienkārši ēka Gaujas krastā.
Diplomēts mākslas zinātnieks, mākslas pedagogs, humanitāro zinātņu maģistrs, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Vienīgais Latvijā, kurš pievērsa sabiedrības uzmanību naivajai mākslai, rīkoja un rīko šī stila darbu izstādes Latvijā, vadīja Naivās mākslas muzeju Rīgā; pirmais dziļāk izpētīja gleznotāja Jāņa Staņislava Rozes devumu (monogrāfija “Leģendas hipotēze”, 2012). Dzimis un audzis Valmierā, savulaik godināts par Gada valmierieti 2005. Divu dēlu tēvs, fanātisks makšķernieks, labprātīgs kājāmgājējs maršrutā no Burkānciema līdz Dizaina un mākslas vidusskolai Purva ielā.
Kultūras ministre Dace Melbārde piektdien darba vizītē bija Valmierā.
Dikļu kultūras namā sirsnīgā gaisotnē aizritēja rakstnieka Vika (Viktora Kalniņa) astoņdesmitās jubilejas svētki.
Dzejniekam VIKAM (Viktoram Kalniņam) dzimšanas diena būs tik zīmīgajā 1. aprīlī, šoreiz cienījami apaļš skaitlis. Pats neko lielu no tā neiztaisa, kā izbrīnā gan teic, ka Dikļu kultūras centrā kaut kas tieši tās dienas pievakarē notikšot, bet turpina tāpat: netradicionāli izber savos dzejoļos punktus un komatus — paretam, jo lielākoties iztiek bez tiem pavisam, tāpat kā bez lielajiem burtiem. Viņam ir savs iekšējais ritms, savas vārdu spēles un sava kārtība, pie kuras turēties un drusku sirdīties, ja kāds to nerespektē.
MAIJA un IVARS POĻI pērn kļuva par vienu no Valmieras Zelta pāriem: viņi ir kopā nu jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Valmierieši viņus zina kā vienu no pašām populārākajām sportiskajām ģimenēm, un Beātes ielas nama dzīvoklī goda vietā greznojas skaista pilsētas pašvaldības balva par mūža ieguldījumu sportā.
Skolotājai šodien nav stundu. Trešdienas tāpat kā brīvdienas parasti gan paiet citos darbos — Ineta Amoliņa ir arī ģimnāzijas muzeja vadītāja un sertificēta Valmieras gide, Latvijas Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja, iesaistās Valmieras un Kocēnu pašvaldību projektos, novadpētnieku aktivitātēs, valsts un vietējos konkursos ar padomu un palīdzību. Viņa ir brīnišķīga stāstniece, un arī mūsu sarunai tā trešdiena likās par īsu. Nav jau arī viegli aptvert 37 gadus skolā, kur viss nācis tikai ar darbu — nekas nav no gaisa nokritis, skolotāja nosmej.
Kur tā Eindhovena
Nu jau vairs nepārsteidz fakts, ka jaunieši no Latvijas iegūst augstāko izglītību citās Eiropas valstīs. Motīvi ir dažādi, tostarp gan vēlme iegūt plašāku skatījumu uz lietām, gan vilkme uz citādo, gan apliecināt sevi lauciņā, kas dzimtenē vēl nav tik populārs. Jā, arī azarts un tieksme vismaz uz laiku kļūt patstāvīgam.
Ietaupi un palīdzi kopā! Ar tādu aicinājumu gandrīz vai nošaut divus zaķus uzreiz vietējos iedzīvotājus uzrunājis Valmieras novada fonds, nodrošinot iespēju iepērkoties gan ietaupīt, gan arī palīdzēt atbalstīt labus darbus. Lai stāstītu par šo iniciatīvu, tās izveidi un mērķiem, otrdien Valmierā tikās fonda aktīvisti, sadarbības partneri un vietējo mediju pārstāvji.