Pēdējā laikā uzmanības centrā ir nonācis valsts uzņēmums AS Latvenergo, ap kura padomi virmo pamatīgas kaislības. Vispirms ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV) atlaida minēto institūciju, ieceļot vietā pagaidu padomi, bet nupat pilnā sastāvā no amatiem atkāpās arī tā, attaisnojoties ar politisko spiedienu.
Nupat Rīgā notika kāds visai prāvs starptautisks forums – pieklājības pēc neminēsim konkrētā pasākuma nosaukumu, pietiks ar to, ka lielākā daļa tā dalībnieku bija ārvalstu viesi, kuri apsprieda savas, specifiskas lietas.
Nupat Vācija deportēja atpakaļ uz Latviju pirmo grupu to sīriešu bēgļu, kuriem pirms trim gadiem tika piešķirts patvērums mūsu valstī, taču kuri pavisam drīz pēc patvēruma piešķiršanas izlēma pamest Latviju un meklēt laimi krietni labklājīgākajā Vācijā.
Latvijā visai plašu rezonansi izraisījis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātais gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.-2030. gadam, kas nesen tika prezentēts valsts sekretāru sanāksmē.
Nupat sabiedrības iniciatīvu portālā manabalss.lv sākās parakstu vākšana par atbalstu iecerei pieņemt likuma normas, kas paredzētu 5% darba vietu publiskajā sektorā rezervēt personām ar invaliditāti.
Aizvadītās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas prognozējami nebija augsti apmeklētas (balsoja tikai nepilna trešdaļa vēlētāju), kā arī noslēdzās ar samērā prognozējamu rezultātu – pa diviem mandātiem ieguva «Jaunā Vienotība» (JV), «Saskaņa» un Nacionālā apvienība, bet pa vienam mandātam – Attīstībai/Par! un Latvijas krievu savienība.
13. maijā Lietuvā vienlaikus ar valsts prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu notika arī referendums par dubultpilsonības piešķiršanas iespēju paplašināšanu. Kaut arī ieceres atbalstītāju skaits izrādījās nepietiekams, lai veiktu grozījumus valsts pamatlikumā, tā ir viela pārdomām, tajā skaitā arī Latvijas politiķiem.
Pētījumu aģentūra SKDS nesen publiskoja rezultātus iedzīvotāju viedokļu aptaujā par Latvijas vēlamo ārpolitisko orientāciju, no kuriem izriet, ka mūsu valsts vispār jau soļo ne gluži tajā virzienā, kādā vēlas doties pilsoņu vairākums.
Pirms nu jau nedaudz vairāk kā 15 gadiem – 2004. gada 1. maijā – Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES). Tobrīd dalība aliansē daudziem šķita kā politisko sapņu piepildījums, taču patlaban situācija vairs ne tuvu nav tik viennozīmīga.
Pirmssvētku nedēļā pamatīgas kaislības Baltijas valstīs, protams, arī Latvijā, izraisīja Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas viesošanās Maskavā un tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Vizīte izpelnījās ļoti pretrunīgus vērtējumus, tostarp kārtējo reizi liekot aizdomāties par Baltijas valstu vienotību.
Viena no tēmām, par kuru drīzākajā nākotnē tiks salauzts neskaitāms daudzums šķēpu, ir nu jau kārtējā iecerētā teritoriālā reforma Latvijā. Iepriekšējā, jāatgādina, notika pirms desmit gadiem, un tās laikā par gandrīz četrām piektdaļām tika samazināts Latvijas pašvaldību skaits.
Pēdējās dienās sabiedrības uzmanības centrā nonācis tāds iestādījums kā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Ja vienkāršoti, tad pēdējā ir valsts finansēta organizācija, kas pārrauga elektronisko plašsaziņas līdzekļu, tajā skaitā arī sabiedrisko mediju, darbību.
Viena no starptautiskajām aktualitātēm, kas tieši skar arī Latviju, ir Lielbritānijas nebeidzamais izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) process. Vienlaikus šajā valstī notiekošais ir arī iemesls nopietnām pārdomām, tajā skaitā Latvijā.
Nesen sabiedriskās domas aptaujas kompānija SKDS publiskoja datus, no kuriem izriet, ka Latvijas iedzīvotāju interese par politiskajiem procesiem ir sasniegusi vēsturiski zemāko līmeni – politiskajā virtuvē notiekošajam kopumā seko līdzi tikai 44% iedzīvotāju un tikai 16% sevi uzskata par tādiem, kuri noteikti (lasiet – regulāri) seko līdzi politikai.
Viens no pirmajiem darbiem, pie kura gatavojas ķerties jaunā valdība, ir teritoriālā reforma. Pēdējā ir iecerēta ar cēlu mērķi – samazināt nevienlīdzību starp pašvaldībām un attiecīgi to iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā māc šaubas, vai pašvaldību apvienošana un līdzekļu pārdalīšana ir pareizais ceļš, kā panākt nevienlīdzības mazināšanos.
1. martā noslēdzās termiņš, līdz kuram Latvijā reģistrētajām politiskajām partijām bija jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā (UR) savi biedru reģistri jeb, ja vienkāršoti, tad biedru saraksti.
1. martā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju ar patiesu interesi steidzās virtuāli iepazīties ar savām ieņēmumu deklarācijām par 2018. gadu. Pateicoties grozījumiem nodokļu likumdošanā un amatpersonu paziņojumiem, ka daudziem, ļoti ticams, nāksies atmaksāt valstij kādu daļu ienākumu, tas noveda pie ievērojami lielāka nekā citus gadus attiecīgās interneta vietnes šādu apmeklētāju pieplūduma. Vietne, protams, to nespēja pārdzīvot un sāka «kārties», tomēr tā vēl būtu mazākā problēma.
Laikā, kamēr Latvijā savā ziņā vēl nav īsti beigušies ar Saeimas vēlēšanām saistītie procesi – par finišējušiem tos ir pieņemts uzskatīt pēc tam, kad vēlēšanu rezultātā izveidotā valdība ir nostrādājusi simt dienas, valsts jau ir sākusi gatavoties jaunām, šoreiz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām.
Šajās dienās kļuva zināms, ka Latvijas Republikas tieslietu ministrs un amatu apvienošanas kārtībā arī Jaunās konservatīvās partijas (JKP) priekšsēdētājs Jānis Bordāns nosūtījis vēstules ārvalstu vēstniecībām ar žēlabām par to, ka ļaunā pašmāju prokuratūra politisku iemeslu dēļ izrēķinās ar viņa partijas biedru Juri Jurašu.
Šajās dienās Tieslietu ministrijas (TM) vadīta darba grupa nāca klajā ar jaunu ierosinājumu, kādam vajadzētu izskatīties pareizajam modelim par valsts finansējuma piešķiršanu politiskajām partijām. Iniciatīva par attiecīgā jautājuma izpētes nepieciešamību un jauna finansējuma modeļa izstrādi pieder vēl Māra Kučinska valdībai un ir krietni pasena, tā ka uz jaunā sasaukuma Saeimu atbildību par publikas nervozēšanu ar šādām tēmām novelt nevar.