Kad ziema ir tik niķīga, ka pat uz Ziemassvētkiem dabu baltumā nesteidz iekrāsot, par sniegotās pasaules vienreizīgumu fotoizstādē «Kad pasaule pārvēršas pasakā…» atgādina viens no vērīgākajiem Vidzemes ainavu fotogrāfiem Ēriks Zvirbulis. Piektdien šīs izstādes atklāšanas brīdī Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Jaunās pils konferenču zālē muzeja ekspozīciju un izstāžu darba koordinatore Vija Rozentāle tā arī teica:
Jau rakstījām, ka šogad izcilības balvu «Beverīnas lepnums» par sasniegumiem sportā un novada vārda nešanu pat tālu pasaulē saņēma SANTA PAEGLE.
Vidzemes Augstskolā notikušajā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) 20 gadu jubilejas zinātniski praktiskajā konferencē «Biosfēras rezervāts: Tad. Tagad. Turpmāk» bija arī tematiskās sesijas. Par bioloģisko daudzveidību to vadīja bioloģijas zinātņu doktors OTARS OPERMANIS. Pēc tam viņš nolasīja ziņojumu par, viņaprāt, diskusijā būtiskāko sadzirdēto:
Pirms gadiem programmas LIFE+ projektā «Meža biotopu atjaunošana Gaujas nacionālajā parkā» zinātnieki apsekoja vecos un boreālos mežus un secināja, ka atsevišķiem mežiem strukturālais stāvoklis ir neapmierinošs, jo tajos ir maz atmirušās koksnes, turklāt vairums koku ir samērā jauni, arī vienā vecumā, tādēļ tur atmirušās koksnes papildinājumi tuvākajā laikā nav gaidāmi. Taču tieši atmirusī koksne ir jauna dzīvotne tūkstošiem augu un dzīvnieku sugu, tikai tajā var pastāvēt stabila un daudzveidīga ekosistēma — augu, kukaiņu un putnu populācija. Lai veicinātu mirušās koksnes veidošanos, pēc zinātnieku stingriem norādījumiem dažos šādos mežos kokus «gredzenoja» (stumbriem apmēram cilvēku krūšu augstumā pārdesmit centimetrus platā joslā noņēma mizu). Bija iecerēts panākt, lai vidēji vienā šāda meža hektārā būtu vismaz 20 kubikmetru atmirušas koksnes.
Varbūt ne gluži veiksmīgs katram Latvijas iedzīvotājam atsevišķi, bet valstij kopumā, it sevišķi pašreizējai valdībai, aiziet pietiekami normāls, uz attīstību vismaz tendēts gads. Pēc saspringtā darba budžeta sagatavošanā un cauri dabūšanā Saeimā ministriem nu jau reāli būtu jārosās, kā un ko darīt vēl labāk, lai ekonomiskā izaugsme turpinātos un nākamais valsts budžets jau būtu bez deficīta. Taču tā vietā, lai viņi ierēdņus un arī uzņēmējus mudinātu ar atrotītām piedurknēm ķerties pie reāliem darbiem, mēs jau tiekam brīdināti, ka atnākošais var būt kārtējais nogaidīšanas, ja ne pat reformu bremzēšanas gads. Ministru prezidents Māris Kučinskis šajā sakarā nesen izteicies ļoti tieši: «Nākamajā gadā normālam darbam traucēklis numur viens ir vēlēšanas, jo partiju cilvēki aicina atturēties no straujām kustībām, kas varētu mest ēnu, kļūst piesardzīgāki un populistiskāki.»
Kuram gan patīk, ka uz viņu bļauj? Vēl netīkamāk ir sadzirdēt uzbļāvienus klusajā pārdomu laikā, kad gaidām Ziemassvētkus. Taču atliek vien pievakarē ieslēgt televizoru, lai gandrīz vai visos kanālos sadzirdētu skaļus saukļus: «Nenokavē! Pērc! Tikai un vienīgi pie mums! Atlaides pat atlaidēm!» Nezinu, vai tie ir reklāmas ietekmes pētnieku kaut kādi jaunākie ieteikumi, bet tā vien šķiet, ka šī gada nogalē lielāku peļņu cer iegūt tie, kuri citus pārkliegs skaļāk. Ja kāds domā, ka ar skaļumu vien vēl ir par maz, var bļāvēju ieģērbt Ziemassvētku vecīša tērpā un likt viņam nedabīgi locīties televīzijas ekrānā. Turklāt dažā televīzijas kanālā, lai kādu nopietnu raidījumu paskatītos, pie tā nemaz nevar piekļūt: īpaši ir ieprogrammēts, ka vispirms pacietīgi jānoskatās bļaustīšanās.
Jau ziņots, ka SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» Ziemeļvidzemes Mežu konsultāciju pakalpojumu centrs gada nogalē organizē seminārus mežu īpašniekiem un mežu nozarē strādājošajiem, lai viņus informētu par aktualitātēm. Trešdien šāds seminārs notika arī Beverīnas novadā Brenguļu «Kaimiņos».
Aizvadītās nedēļas nogalē notika jau 4. zinātniski praktiskā konference par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu (ZBR). Pēc bioloģijas zinātņu doktora Otara Opermaņa rosinājuma Vidzemes Augstskolā profesores Agitas Līviņas vadībā augstskolas pētnieku grupa to bija sagatavojusi par tēmu «Biosfēras rezervāts. Tad. Tagad. Turpmāk».
Ministru kabinets šodienas sēdē pat omulīgi var lemt gan par valsts pārvaldes profesionālo pilnveidi labāka tiesiska regulējuma izstrādē mazo un vidējo komersantu atbalsta, korupcijas novēršanas un ēnu ekonomikas mazināšanas jomās, gan grozīt noteikumus par transportējamām spiedieniekārtām, vai arī spriest par dividendēs izmaksājamo «Rīgas cirka» peļņas daļu. Gada galvenais darbs ir padarīts: kabineta izstrādāto 2018. gada valsts budžetu ceturtdien Saeima, 59 deputātiem balsojot «par», 37 — «pret», apstiprināja.
Beverīnas novadam bēdīga ziņa bija, kad 2015. gadā izsludināja kooperatīva «Trikāta KS» bankrota procedūru. Priecīgāka pavīdēja, kad bijušos kooperatīva īpašumus izsolē nopirka brāļi Kaspars un Rolands Putniņi. Novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis tad cerību pilns teica: «To vien zinu, ka abiem ir laba pieredze piena rūpniecībā, un varu vien novēlēt, lai viņiem izdodas Trikātā atsākt siera ražošanu.»
Daudzkrāsaini izgaismota, parādes maršiem un patriotiskām dziesmām skanot, ir pavadīta Latvijas kārtējā dzimšanas diena, un turpinām rosības pilno ceļu pretī simtgadei. To sagaidot, ir daudzi labi aizsākumi, bet ir arī daudz kas būtisks nepadarīts vai pat aplami darīts.
Valmierieši ar fotoizstādēm ir pat izlutināti, taču 17. novembrī Valmieras muzeja Izstāžu namā atklātā Mihaila Ignata fotogrāfiju izstāde «Sapņu kartogrāfija» pelna īpašu uzmanību. Jau ar to vien, ka Miks (tā Mihailu sauc daudzi fotogrāfi) neapšaubāmi pašlaik ir viens no tiem fotogrāfiem, kas nes Latvijas vārdu pasaulē pat ļoti tālu. Kopš 2013. gada viņš ir reģistrēts autors Pasaules fotogrāfijas organizācijā (WPO jeb World Photography Organisation). Vairāk nekā 80 starptautiskajos fotomākslas konkursos viņš ieguvis tuvu pie 30 godalgu. Starp tām ir arī Starptautiskās fotomākslas federācijas (FIAP) zelta, sudraba un bronzas medaļas. 2014. gadā Mihailam Ignatam piešķirts FIAP mākslinieka goda nosaukums, bet kopš 2016. gada janvāra viņam ir gods saukties par FIAP ekselenci (Excellence of FIAP). Viņa fotogrāfijas publicētas fotoalbumos, populāros ārzemju žurnālos, arī National Geographic (tajā arī viena no izstādē redzamajām — ziemas ainava ar dažiem kokiem ceļa līkumā).
Kad Latvijā uzsākta dabas vērtību skaitīšana, projekta pretinieki un daži skeptiķi jautā: «Kam gan to vajag?» Var jautāt pretī: «Vai par labu saimnieku uzskatīsit to, kurš nezina, kādi augi aug viņa pļavās, ar cik dažādiem kokiem bagāts ir viņa mežs? Ko gan no dārza var sagaidīt dārznieks, kurš pat nezina, cik dažādi augļu koki, ogulāji vai zemeņu dobes tajā ir palikušas kopš vecvectēva laikiem?»
Novembri nu jau vairākus gadus esam ieraduši dēvēt par patriotisko mēnesi. Šogad tas iedegtu piemiņas svecīšu un lāpu gājienu gaismā sarkanbaltsarkans ir iekrāsojies veselas nedēļas garumā. Tā ir pat izteikti simboliska, jo pirms mūsu nācijas valstiskā veidojuma sākuma 1918. gada 18. novembrī būtiska bija latviešu strēlnieku bataljona dzimšana trīs gadus iepriekš. Šī bataljona vīri pēc tam kļuva par Latvijas brīvības cīnītājiem, nodrošināja mūsu valsts militāro pirmsākumu un izcīnīja uzvaru pār skaita ziņā pārāko Bermonta karaspēku. Tieši tādēļ godinājumu vispirms Lāčplēša dienā ir pelnījuši karavīri un tikai nedēļu pēc tam valstsvīri, kuri 18. novembrī proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti. Atcerēsimies arī, ka vēl vairākus mēnešus pēc šī drosmīgā soļa to, būt vai nebūt šai valstij, izšķīra strēlnieku varonība, jo turpinājās karadarbība.
Lepojamies ar Latviju kā vienu no zaļākajām valstīm, bet izrādās, ka mūsu reālās dabas vērtības nu jau gadsimtu neviens nopietni nav apzinājis. Cerams, ka šo robu aizpildīs ES Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros šogad Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) valstī uzsāktā biotopu kartēšana, «dabas skaitīšana».
Lai dzīves ritms nekļūst pārāk vienmuļš un pat garlaicīgs, manuprāt, ik pa laikam dzīvē, sadzīvē, pagastā un pat visā valstī ir vajadzīga kāda kņadiņa, satraukumiņi un dažādības. Ir taču jautri vērot, ka daža iecere vai pasākums, kas kādam par sevi augstās domās esošajam šķiet pat zelta vērtībā, daudzu citu vērtējumā ir kaut kas diezgan sūdīgs. Tādu, gluži pretrunīgu vērtējumu nu jau labu laiku ir izpelnījušās arī tā sauktās «deputātu kvotas». Kaut gan par kādām vēl tur pretrunām drīkst runāt vismaz valdību veidojošo partiju deputāti, ja premjerministrs Māris Kučinskis pietiekami atklātā tekstā ir pateicis, ka šīs kvotas, viņaprāt, lieliski izveidotajam šī gada budžetam pagājušajā rudenī «uzlika virsū pamatīgu traipu».
Iepriekšējās nedēļas nogalē pēc Dabas aizsardzības pārvaldes dabas izglītības speciālistes Baibas Līviņas-Jarohovičas aicinājuma pulciņš ieinteresēto devās gar Strīķupīti vērot, kā tur rudenīgajās dienās uzvedas lašveidīgās zivis. Upē notiekošo saskatīt palīdzēja un komentēja DAP Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs Jānis Bušs, vecākie valsts vides inspektori Mārtiņš Blaus un Jānis Pērle. Viņi pievērsa mūsu uzmanību tādām vietām upē, kur gultnē redzami izteikti balti oļi. Tās ir tā sauktās berzes vietas, kurās lašveidīgās zivis, gatavojoties nārstam vai nārstojot, no oļiem noberzušas zāles un sanesumus. Vismaz četrās šādās vietās izdevās brīdi vērot vairāku zivju berzēšanos vai pat savstarpēju draiskošanos.
Ir darba ikdiena un arī priecīgi brīži, atzīst LOLITA un EGONS ZVIRGZDI Trikātas pagasta «Kalnleimaņos». Arī šogad priecīgo atkal bijis krietni vairāk. Kā gan lai nepriecājas par rudeni, ja Lolitas jaunākā dēla Didža un Daigas ģimenē septembrī pasaulē pieteicies dūšīgs puika Alberts, nu jau viņas bērnu un mazbērnu pulku noapaļojot līdz desmitniekam.
Nu jau vairākus gadus rudens vistumšākos novakarus kaut nedaudz iegaismo Leģendu nakts. Tad ap pilīm un muižām dzīvojošajiem vai arī par kādu vietu īpaši ieinteresētajiem ir iespēja īpašā noskaņā iepazīt te gadsimtu noslēptos notikumus gan paaudzēs saglabātos nostāstos, leģendās, gan vēsturnieku stāstījumos.
Sestdienas pievakarē Sēļu muižas mazajā zālē brīdi pirms Leģendu nakts pasākuma tika atklāta mākslinieces Ingas Pērkons gleznu personālizstāde «Krāsu un gaismas pasaulē». Dažos vārdos par to pati māksliniece: