Aigars Plotkāns

Gulta žēli iečīkstējās, un vīrs pielika kājas pie vēsajiem grīdas dēļiem. Rīts tikko svīda un vāri izgaismoja priekšmetu aprises. Zvejas diena. Desmitiem gadu kalpojušais tīkls rūpīgi bija satīts uz žuburiem, noplukušie pludiņi augšā, svina bumbas apakšā. Liekača salāpītais tēls glabāja senus zvejnieku stāstus, zvejnieku lielmanību un ikdienas traģēdiju raupjās rētas. Noglaudījis gulošā dēlēna nepakļāvīgo matu ērkuli, vīrs noteica: guli, vēl agrs! Uzāvis garos zābakus, laika zoba nesaudzēto jaku un uzmetis kapuci, zvejnieks atspieda piebriedušās durvis. Aiz durvīm rudens vējš iespļāva sejā sīka lietus šalti. Vīrs aplaizīja lūpas un nodomāja: pāries, nu vismaz vajadzētu pāriet, kā  nepārliecinoši ziņoja zvejnieka pieredze.

Rīts aizvelk mākoņu aizkarus un ietin mani pelēkā vienmulības segā. Ūdeni piesūkušies mākoņi lej savas asaras par aizgājušo vasaru. Miklums nekaunīgi lien aiz krekla krāgas, un katra malkas pagale šķiet aizvien smagāka. Krāsns mute kāsē kā kaislīga smēķētāja plaušas, izmet dūmu mākoni un nodziest neiekurējusies. Sliktās krāsns diena ir sākusies.

Latvieši ir ļoti optimistiska tauta. Tikai optimistiem ir tik pamācoši sakāmvārdi vai parunas: «Nelaime nenāk viena», «Nekad nav tā, ka nevar būt sliktāk», «Nāks jauni sūdi, šie aizmirsīsies», «Kā velnu piemin, tā velns klāt». Optimistiem ir vesela virkne paražu, kā mainīt likteni, novērst nenovēršamo vai apmānīt «kaulaino». Pieredzējuši likteņa saimnieki dūšīgi iedzer uz veselību, veļu laikā atstāj ēdamo mirušo gariem, met krustus un paskatās spogulī, ja aizmirstas mantas dēļ nākas atgriezties atpakaļ. Prātīgie latvieši piesit pie koka, ka tik kaut kas nenotiek. Prātīgie latvieši spļauj trīs reizes pār kreiso plecu, pat tad, ja tur sēž sargeņģelis.

Teju pēc pusgadsimta atceros kapa klusumu klasē, kad skolotāja lēni ar pirkstu vilka pār žurnālu un domīgi teica: «Atbildēt nāks...» Grūti aprakstīt to spriedzi, bailes un izmisumu, kad nosauca manu vārdu. Vienalga, biju stundai gatavs vai ne, kājas līdz tāfelei bija šļauganas kā ceļā uz ešafotu. Atvieglotas klases biedru nopūtas manu likteni vieglāku nepadarīja.

Olimpiskās kaislības Brazīlijā ir drāmas vai trillera scenāriju cienīgas. Cīņa par zeltu nav tikai sportista ambīciju apmierināšanas veids, tā ir cīņa pašam ar sevi, nelabvēlīgiem apstākļiem, konkurentiem. Sports ir darbs, kura rezultātu vērtē pēc ieņemtās vietas un sasniegtā rezultāta. Sportā nav sakarības: 1 procents talanta un 99 procenti darba. Maratonā visu goda pjedestālu aizņem Āfrikas meitenes. Ne jau tāpēc, ka trenējas vairāk, bet tāpēc, ka daba apveltījusi ar izturību. Basketbolistiem vajag slaidus augumus, regbistiem ķermeņa masu, bet peldētājiem garas rokas un lielas plaukstas. Talants un darbs iet roku rokā.

Šarmantā Anglija. Varenā Lielbritānija. Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā karaliste. Britu impērijas mantiniece. Miglainā  Albiona. Kā lai vēl nosauc britu nācijas citadeli? Vēl var nosaukt par Šekspīra, Karaļa Artūra, bītlu vai princeses Diānas dzimteni. Epitetu britu nācijai ir atliektiem galiem. Literatūras klasika, kino māksla vai mūzika  uzbur daudzus britu tēlus. Viens ir kalsns džentlmenis ar cilindru galvā un spieķi rokā.

Līdz Jāņiem tik daudz vēl jāpaspēj un jāiespēj. Darba pilnas rokas. Nezinu, kā tur pilsētniekiem, bet lauku sētas saimniekiem slapjas muguras un rokas tulznās.

Sprāgst pumpuri, ievas reibina un putnu treļļi pieņemas spēkā. Maijs. Mēnesis, kad zied maijpuķītes, maijrozītes un spārnus pleš maijvaboļu gaisa desants.

«Maija saule noglāsta mani maigi, un es zinu, Latvija, tās ir tavas plaukstas.»

...izvairīties nevar. Tā mēdz teikt, un tā arī ir. Nodokļi ir tik arhaiski vēsturiska parādība, ka nodokļu piedzinēji kopā ar prostitūtām un pārdevējiem ir senākās civilizācijas profesijas. Agrāk nodokļu nemaksātājus pazemoja, spīdzināja vai sodīja ar nāvi, tagad mūsdienu demokrātija ar tiesu varas taisnīgo roku stumj vainīgos cietuma virzienā.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies un muļķis nomirsi — tā dzirdēts. Varbūt to iedvesmo latviska skaudība pret tiem, kuri mācās; teiciens varbūt filozofiski norāda uz cilvēkam neaptveramu zināšanu klāstu vai mierina prātus, ka visu jau nevar zināt. Teicienā ir neliela nolemtības deva — nolemtība mācīties visu mūžu.

Radikālie islāmisti savu ir panākuši. Eiropas acīs var redzēt bailes, nesapratni, neuzticēšanos, nedrošību, dusmas un jautājumu. Jautājumu: vai tas viss tiešām notiek ar mums? Par ko? Eiropas deklarētās humānās vērtības ir bezspēcīgas pret karojošā islāma doktrīnu. Demokrātijas visatļautības galējās formas, mīkstmiesīgā tolerance, samiernieciskums un cilvēku tiesības bez atbildības sadursmē ar reliģisku fanātismu zaudē vienos vārtos. Politkorektā murmulēšana Eiropas Savienības publiskajā telpā, politiķu neizlēmība un bezdarbība, nevēlēšanās atzīt kļūdas un labot tās ir novedušas pie kara. Tas nav pēkšņs  uzbrukums, karu Islāma valsts pieteica jau sen, tikai mēs Eiropā to neuzņēmām nopietni.

Bez uzticēšanās ir grūti. Ja neuzticamies kaimiņiem, durvju priekšā jāliek milzu «kūtene». Ja neuzticamies politiķiem, nav jēgas iet balsot. Ja neuzticamies ārstiem, labāk neslimot. Ja neuzticamies celtniekiem, jābūvē pašiem. Ja neuzticamies sinoptiķiem, lietussargs jānēsā līdzi vienmēr. Ko darīt, ja neuzticamies Valsts Ieņēmumu dienestam (VID)? Vai  nemaksāt nodokļus vispār?

Pat ienaidnieki apglabā savu pretinieku karavīrus. Karavīra kaps ir svētvieta. Nāve nešķiro, nāves priekšā visi vienādi — sāpju un dzīvotgribas pārņemti. Vienu karavīru atdusas vietas rotā pieminekļi un granīta apmales, citus smilgas un uzraksts «Nezināms». Nezināms kareivis ir tikai apbedītājam, citiem viņš ir dēls, tēvs, brālis vai līgavainis. Cik latviešu karavīru atdusas vietu ir bez vārda, uzvārda un dzimšanas gada? Tūkstošiem.

Ja ticētu un spētu, ja Dievs stāvētu klāt, tad iedegtu svecīti par Putina kunga ilgu dzīvošanu un valdīšanu. Krievijai nepieciešams cars, un Putins tāds noteikti ir. Pēc trīs partijas veterānu agonijas astoņdesmitajos gados, Gorbačova uznāciena, Jeļcina orķestra diriģēšanas un dejām Berlīnē pazemotā Krievija ir saņēmusi veci ar mugurkaulu. Ivana Bargā stilā Putins stingri tur grožus rokās. Citādi nemaz nevar, jo centrbēdzes spēki to vien gaida, lai vilktu deķīti uz savu pusi. Krievija nevar atļauties vēl vienu zaudētu Čečenijas karu, čekistu apvērsumu vai korumpētu politiķu cīņu par varu.

Var piekrist apgalvojumam, ka tautai, kura aizmirst savu vēsturi, nav nākotnes. Tāpat varu piekrist idejai, ka tauta, kura dzīvo pagātnē, neredz savu nākotni.

Es nepiedalos. Es nepiedalos jūsu Ziemassvētkos. Man ir sveši šie komercializētie, iepirkšanās drudža un viltus tradīciju pārņemtie svētki. Kristus silīti un lielveikalu ķemmēšanu šķir varena aiza, kurai velti būvēt saskarsmes tiltu. Es esmu izglītots.

Es baidos no tumsas. Nē, tās nav paniskas bailes. Man vienkārši nepatīk, kad apkārt ir tikai fantāzijas uzburti tēli. Man nepatīk, un es ātrāk mēģinu ieslēgt gaismu.

Veselā miesā vesels gars? Ka tik nav otrādi. Lielākā cilvēces problēmu daļa ir galvā: arī anoreksija, bulīmija, aptaukošanās un maniakāla tieksme pēc saldumiem. Tu esi tas, ko tu ēd? Jau tuvāk patiesībai, tomēr tik tālu no realitātes. Sarkanā gaļa nepadara mūs par agresīviem mežoņiem, bet zaļā ēšana vai veģetārisms par mierpilniem un apgarotiem meditētājiem.

Mans Dievs ir vispareizākais, patiesākais un stiprākais. Mans Dievs mani sargā, vada un soda. Tie, kas noliedz manu Dievu, ir bezdievji, pagāni vai mežoņi. Man būs pielūgt tikai vienu Dievu, darīt to pareizi, ievērot baušļus, procedūras, rituālus un priekšrakstus. Bībele jāsaprot pareizi, krusti jāmet pareizi un ceļos jākrīt tikai tā, kā ir pareizi.