Melnais un baltais
Rīts aizvelk mākoņu aizkarus un ietin mani pelēkā vienmulības segā. Ūdeni piesūkušies mākoņi lej savas asaras par aizgājušo vasaru. Miklums nekaunīgi lien aiz krekla krāgas, un katra malkas pagale šķiet aizvien smagāka. Krāsns mute kāsē kā kaislīga smēķētāja plaušas, izmet dūmu mākoni un nodziest neiekurējusies. Sliktās krāsns diena ir sākusies.
Kafija uzmet kuplu burbuli un priecīgi pārlec pār kausiņa malām. Plīts nočūkst un apaug ar brūnu kreveli. Atlikušo ieleju krūzē un galīgi samaitāju ar saskābušu pienu. Sliktās kafijas diena. Sakaltis siera gabals ledusskapī spītīgi turas pretim nazim, sadrūp gabalos un izklīst pa galdu. Siers nav slikts, tikai vecs. Divas vienādas zeķes atrast neizdodas, toties ar kurpēm iet sekmīgāk. Sliktās kafijas traipi uz biksēm sāk izbalot un zaudēt savu sākotnēji divdomīgo paskatu. Nepaklausīgais matu ērkulis lēnām sāk pakļauties matu želejas spiedienam un ieņem sākotnēji paredzētās pozīcijas. Spīdīga apvaldītu matu ķivere uz tukšas galvas. Vismaz šodien tā šķiet. Slikto matu diena. Desmit neatbildēti zvani manā telefonā ir zvanītāju netaktiskuma un manas vienaldzības zīme. Pauzi starp nakti un dienu jūs saucat par rītu. Man tas ir nokavēts starts nebeidzamam ikdienas problēmu maratonam. Maratonam, kuru es saucu par dzīvi. Esmu noguris, un krampis rauj jau no pirmajiem distances metriem. Tikko varēšu, izstāšos. Varbūt neizstāšos, bet tikšu diskvalificēts uz mūžu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv