Aigars Plotkāns

Rimtā un politiski pieklusinātā vasara tuvojas beigām. Ukrainas karš pierimis, prezidents atrasts, ekonomika nebuksē, un Straujumas krēsls vēl īsti nešūpojas. Jā, Āboltiņa ūjina, slimnīcām nav naudas, bet imigrantu pretinieki izkliedz kareivīgus saukļus. Tas pie lietas piederas, lai vismaz kādas kaislības modina veselīgu interesi par valsts dzīvi. Uz minorā fona Uģa Magones aizturēšana izceļas gan ar kvantitāti, gan kvalitāti. Juta Strīķe apvazātajam tēla mētelītim var uzlikt kādu ielāpu, KNAB vismaz daļēji attaisnot savu eksistenci, bet Streļčenokam atliek kost pirkstos, ka triumfa brīdī baudījis atvaļinājuma priekus.

Pirms 60 gadiem zvejnieku laivas veda latviešus Gotlandes virzienā. Bēgļu gaitās. Mēs bijām politiski bēgļi sarkanā terora baiļu ietekmē.  Pirms 100 gadiem Kurzemes iedzīvotāji arī devās bēgļu gaitās, jo muka no ķeizariskās Vācijas karapulku uzbrukuma, pēc tam no Pētera Stučkas kolektivizācijas un nacionalizācijas draudiem. Karš pārvieto tautas gan bēgļu, gan izsūtāmo statusā. Latviešiem bēgļu nometnes ir tikpat pazīstams jēdziens kā pionieru nometnes. Simtiem tūkstošu latviešu vēstures dzirnavās ir devušies bēgļu gaitās, lai svešā zemē saglabātu lielāko no vērtībām — brīvību. Bēgļu liktenis bija tik dažāds: sākot no neticamiem veiksmes stāstiem Austrālijā, beidzot ar latviešu leģionāru izdošanu PSRS. Tomēr neesmu dzirdējis par nāvi no bada vai pajumtes liegšanu.