Pēc taisnības jāteic, ka tāda adventes laikā valda visos Eiropas tirdziņos, bet jo sevišķi Vācijā. Kam to izdevies izbaudīt, tam emocionālais piedzīvojums vēl ilgi neiziet no prāta. Iepirkt vai noskatīt dāvanas tajos pat nav galvenais, visam pāri ir pasakainā atmosfēra — mirdzošas lampiņas, lipīga Ziemassvētku mūzika, smaržo piparkūkas un karstvīns, pazūd steiga, un tā vien gribas apstāties un pačalot ar paziņām, draugiem, darba biedriem par gadu, kas jau māj ardievas... Zinātāji stāsta, ka adventes laikā, kad darbojas Ziemassvētku tirdziņi, cilvēki norunājot satikšanos nevis iemīļotajā krodziņā vai kafejnīcā, bet tieši tirdziņā, kur, laiski pļāpādami, notiesājot arī sautētus kāpostus ar desiņām.

Sagaidot Ziemassvētkus, patīkamu pārsteigumu pircējiem sagādājusi maizes un konditorejas ražotāja SIA «Liepkalni». Ar jaunumiem iepazīstina uzņēmuma mārketinga speciāliste IEVA ZARIŅA.

Kad pagājušās ceturtdienas pēcpusdienā piesēžam intervijai, Burtnieku novada domes jaunais vecais priekšsēdis KĀRLIS SEDVALDS atceras, ka aci pret aci esam runājušies tālajā 2007. gadā, kad viņš vēl bija Rencēnu pagastvecis, kurš varēja palepoties ar tikko uzbūvēto Rencēnu pamatskolas sporta zāli.

Kā jau katru gadu, arī šoreiz Burtnieka foto acs mēģinājusi būt klāt  galvenajos novada notikumos. Protams, pieturas punktu izvēle ir pavisam subjektīva, varbūt kāds notikums vai, vēl trakāk, persona jutīsies nepelnīti aiz kadra palikuši, varbūt kāds nemaz nav gribējis rampas ugunīs trāpīt... Katrā ziņā aizejošais 2014. gads Burtnieku novadā bijis raibs visādā ziņā, un tas jau nemaz nav slikti, jo cilvēkiem interesanti tādā vietā dzīvot. Sirsnīgus Ziemassvētkus un saticīgu, veselīgu Jauno 2015. gadu!

Kad Ziemassvētku vecītis, kurš dzīvojot ziemeļos, ar ragavās jūgtiem ziemeļbriežiem ved dāvanas lieliem un maziem, bieži fotogrāfijās vai filmās aizmugurē blāzmo ziemeļblāzma.

Valmieras muzeja kolektīvs, iecerot gadu mijas izstādi, cenšas saviem apmeklētājiem sagādāt ko īpašu, mīļu, dvēselisku. Muzeja direktore Iveta Blūma norāda: decembrī ļoti piedomājam par izstādēm, kas runā par labo mūsos pašos un citos cilvēkos, par Dieva un Kosmosa esamību. Šoreiz — par eņģeli sevī, par to, kā viņš mūs sargā, iedvesmo, nomierina. Tāpēc šī izstāde ir arī par ticību un ceļu uz gaismu, cerību, ka viss būs labi, jo kādā brīdī esam sajutuši sava sargeņģeļa pieskārienu.

Uz palodzes istabā vai virtuvē, darbavietās daudz plašākā interjerā svētku laikā  uzzied viena, piecas, desmit puansetijas, priecējot katru ar savu neatkārtojamību. Svešzemju košums piestāv mūsu klusajam, sirdī baltajam svētku laikam. Taču ir vieta, kur vienuviet vēl decembra sākumā varēja ieraudzīt ap 3000 sarkanu, rozā un baltu zvaigžņu. Cēsīs, zemnieku saimniecības «Kliģēni» siltumnīcās, bija saziedējis viss šis skaistums.

... pārfrāzējot Veidenbaumu, viss tajā pa vecam. Naivi, protams, ir gaidīt revolucionāru uzrāvienu no jaunievēlētas Saeimas. Tās vairākuma mērķis ir vienkārši vēl kādu brīdi, kamēr vien vēl ir iespējams, saglabāt sabiedrībā iespaidu, ka tiek turpināts Valda Dombrovska valdības pēckrīzes politiskais kurss.

Diennakts tumšajā laikā, vērojot gājējus uz neapgaismotiem ceļiem un ielām, var redzēt, ka dažiem cilvēkiem ir tādi maziņi atstarotāji pie somām, kas galīgi nav redzami. Ir labi piemēri ar velosipēdistiem atsevišķos gadījumos, kad viņi tiešām valkā gan atstarojošās vestes, gan aplīmējuši savus apģērbus ar atstarojošām lentēm. Ir labi piemēri, kad vecāki ir iegādājušies saviem bērniem apģērbu, kuram jau standartā iestrādāti atstarojoši elementi. Tomēr tas kopumā varētu būt tikai kādi 10 — 15% no visa reidos redzētā. Diemžēl tas ir ļoti traģiski. Tāpēc CSDD sadarbībā ar ceļu policiju joprojām veic šos reidus visā valsts teritorijā, dāvinot visiem tiem, kurus sastopam bez atstarojošām vestēm vai atstarojošiem elementiem pie apģērba vai somām, šīs vestes. Cilvēki mums pateicas, kad ir šīs atstarojošās vestes saņēmuši. Nav tā, ka cilvēks, kurš saņēmis no reida dalībniekiem vesti, uzreiz liek somiņā, lai tāpat vien nestu uz mājām.  Nē, viņš velk vesti uzreiz mugurā un iet pa tumsu tālāk droši uz savām mājām. Un mēs zinām, ka viņš šo ceļu patiešām paveiks!

Pirms pāris mēnešiem Inese sēdēja uz ceļasomām, lai atgrieztos mājās — Latvijā un Valmierā. Pēc astoņiem Vācijā, Minsterlandē, pavadītiem gadiem dzimtajā pilsētā atgriezās arī Ineses bērni Guntis un Rolands. Ģimene atgriešanos mājās sauc par gada lielo notikumu, kas līdzi nesis laimes sajūtu par to, ka atgūts tas, ko, Vācijā dzīvojot, baidījušies pazaudēt — savu patību.