Pagājušās nedēļas nogalē sabiedriskā labuma biedrībā «Kristīgais žēlsirdības centrs» viesojās draugi un centra atbalstītāji no Vācijas pilsētas Halles, viņi Valmieru apmeklēja kopā ar Gīterslo apriņķa delegāciju, lai atzīmētu 25 gadu jubileju, kopš pastāv ciešas partnerības saites starp Gīterslo un Valmieru.
ZIEDONI DUDELI, bruņojušos ar ķerru un lāpstām, satiekam pie Naukšēnu Doktorāta — viņš sagatavojies šķeldas vešanai uz bērnu rotaļlaukuma celiņiem. Taču no darba brīvajā laikā Ziedonis visbiežāk sastopams mežā, jo tēvs bijis mežsargs Rencēnu pusē, tā ka meža noslēpumi iepazīti jau no agras bērnības. Lai arī Ziedonim ir dzīvoklis Naukšēnu centrā, viņš daudz labprātāk pieskata māju Nurmos — pie vilkiem un lāčiem, kā pats smej, lai varētu nodoties saviem vaļaspriekiem — ogošanai un sēņošanai. «Divdesmit septiņos gados būs kādas divdesmit tonnas melleņu izlaists caur rokām,» rēķina Ziedonis, skumji nopūšoties: «Nav jau vairs mežu, kādreiz ogas pa durvīm nāca iekšā, tagad visu zāģē nost — komercija un bizness pirmajā vietā. Būtu labi, ja varētu kaut kur aizvest cilvēkus paogot, savulaik vienā kvartālā visu vasaru nosēdējām, bet nu nekā — tur, kur bija meži, palikuši vien celmi. Neteikšu, ka būtu izplūkāts, pats arī ar kombainu lasu, nekāda nelaime tā nav, vienkārši mežā pašam jāuzvedas kā cilvēkam — nupat dabūju palamāties, ka vēl zaļas dzērvenes jau lasa.
Naukšēnu pagasta Lejasbrammaņu saimnieks RIMANTS GAIDAMOVIČŠ ir biškopis ar 40 gadu stāžu, tāpēc arī viņa bites nespieto un medu sanes pat tajās vasarās, kad visi sūkstās par neražas gadu. Nupat Rimanta dravas griķu medus saņēmis kārtējo atzinību starptautiskajā pārtikas izstādē Riga Food 2017. Gaidamoviči rūpējas par septiņās astoņās vietās izvietotām 180 saimēm un uz vaicājumu, kā to visu iespējams paspēt, mundri atbild — lūk, četras rokas un diennaktī 24 stundas, jo saimniekam palīgos nāk kundze Skaidrīte. «Vai es precoties varēju paredzēt, ka būs vēl par viņu nodokļi un arī alga jāmaksā,» joko Rimants, jau nopietnāk piebilstot: «Laukos labi, ja ir ko darīt. Tādi gadi kā pagājušais un šis priecē, kaut arī jau saimes ieziemojam, vēl joprojām medu sviežam, tā ir vairāk nekā pērn. Medus gados mums iet štruntīgāk, tad tas ir visiem un visur, bet neražas gadi mums ir superīgi. Mēdz teikt — ja valstī ir krīze un ekonomika iet uz leju, tad sarodas ļoti daudz bitenieku, jo visi domā, ka tā tāda viegla peļņa jau pirmajā gadā, neparēķinot, cik vajag investēt, lai ar šo lietu nodarbotos nopietni un profesionāli.
Pagājušas nedēļas nogalē, atzīmējot 25 gadu sadraudzības jubileju, daudzviet kādreizējā Valmieras rajona teritorijā viesojās Gīterslo apriņķa delegācija no Vācijas, un izņēmums nebija arī Naukšēnu novads.
No 16. līdz 21.augustam Valmieras Kultūras centra sieviešu vokālais ansamblis Trīnes (vadītāja Solvita Eliņa) piedalījās starptautiskā mūzikas un deju festivālā International Country-Wandering Folklore festival Ungārijā. Trīnes festivālā piedalījās kopā ar sadarbības kolektīvu — vidējās paaudzes deju kolektīvu Līksme (vadītāja Iveta Kļaviņa) no Matīšiem.
Pagājušās nedēļas trešdienā Jūrmalas kultūras centra izstāžu zālē tika atklāta tēlnieka Egona Perševica personālizstāde Бaидиес!, kas iecerēta kā mākslinieka komentārs sabiedrības noskaņojumam laikā, kad Baltijas valstu pierobežā Krievijas un Baltkrievijas armijas piedalīsies liela mēroga militārajās mācībās Zapad 2017.
Vasara tā arī pagājusi bez nopietnas pierakstīšanās siltākā un jaukākā gadalaika ailītē. Nu jau silts sēņu lietutiņš līst, un rudens mēģina kompensēt savu priekšgājēju ar tīkamiem cipariem āra termometra sarkanajā skalā. Laiks Rūcamlapai atsākt savus iknedēļas iznācienus ar interesantām un Liesmas lasītājiem (es ceru!) būtiskām lietām no motoru pasaules un ceļu/ielu satiksmes. Manuprāt, šī rudens pirmais motorists — runātīgs humora vecis Jānis Cimermanis no Rīgas — ar savu pirmskara Latvijā gatavoto Ford Vairogs ir vērā ņemams ciemiņš. Abus sastapu viņsestdien Kokmuižas svētkos, kur fordiņa misija bija padarīt autentiskāku Rubenes amatieru teātra Volatus izrādi.
Runājot par veselības aprūpi Latvijā, kā pamatjautājums aizvien ir uzsvērta pakalpojumu pieejamība. Pētot rādītājus Eiropas Savienības mērogā, redzams, ka Latvijā tie ir viszemākie, un vēsta, ka ceturtajai daļai iedzīvotāju veselības aprūpe ir nesasniedzama. Veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība balstīta uz trim vaļiem – pakalpojumu dārdzību, bezgalīgām rindām uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem un nepārvaramo attālumu līdz ārstniecības iestādēm.
Publiskajā telpā diskusijas ap un par medicīnu lielākoties notiek caur finanšu prizmu. Pauls Stradiņš kādreiz definēja, ka medicīna ir zinātne, prakse un māksla. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās šim uzskaitījumam pievienojās – medicīna kā bizness. Kopš tā laika medicīnā tērētās naudas kopapjoms pasaulē palielinās ik gadu. Resursu pieaugums licis ļaužu apziņā medicīnu tvert finansiālā, nevis ētikas, zināšanu un profesionalitātes skatījumā. Tā lielākā daļa arī medicīnas pieejamību skata caur finanšu šablonu prizmu, par pieejamību uzskatot dārgas valsts apmaksātas zāles un izmeklējumus, sarežģītas operācijas un konsultācijas pie speciālistiem Stradiņa slimnīcā.
"Tas bija 2010. gada beigās, kad sajutu pirmos simptomus. Nedaudz vairāk piepūloties vai pat vienkārši ejot, bieži jutu, ka sirds sāk skriet, ir jāapstājas," atceras ērglēniete Zane Lazdiņa. Pēc došanās pie ģimenes ārsta, kas nosūtīja uz tālākiem izmeklējumiem, pāris mēnešu laikā apstiprinājās diagnoze – Zane sirgst ar pulmonālo arteriālo hipertensiju, kas ir palielināts spiediens plaušu artērijās.