MARGITA ZEMĪTE

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Nemaz nav peļama mazsālīta Gaujas alatiņa ar svaigu baltmaizīti… Jā, ar maizi ir problēmas. Baltā jau sen izbeigusies, rupjā vēl ir, bet arī iet uz beigām. Lietus laikā, kad ar dabas veltēm tā trūcīgāk, krājumi strauji sarūk. T gan dusmojas, ka kastes viņa laivā nemaz netukšojoties, un arī drēbju maiss nemaz vieglāks nekļūstot. Es kā māte barotāja bažīgi vēroju, kas man palicis ēdienkartei. Neaizskaramais krājums jau gan vēl ir, arī milti un pāris konservu kārbas, bet nekāda lielā izvēle vairs nesanāk. Dalos savās bažās ar T, kurš mani sākumā izsmej, bet tas viņam tā formas pēc, – tīri labprāt dod rīkojumu pie Valkas tilta kāpt ārā un braukt papildināt proviantu. Svarīgākais iegansts Valkas apmeklējumam gan ir rīkojums sameklēt pastu un piezvanīt mammai. Jāuzzin, kā viņai klājas, un jāpavēsta, ka esam dzīvi, veseli un līdz šejienei tikuši.

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Devītā diena

No rīta ceļamies agri, lai var visu paspēt. Sanāk veselas četras pannas lieliski apcepušos zivju – ek, tās tikai būs brokastis! Kad sēžamies ēst, dzirdam bērnu balsis.

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Nolēmām mēģināt daļu loma iemainīt pret trūkstošajām pārtikas vielām. Es sataisīju nešļavu un sāku meklēt kādas krastmalas mājas, kur varētu savu nodomu īstenot. Māju gan atradu, bet tur no saimniekiem bija tikai dusmīgs suns un slinks kaķis, abi melni. Nu, ar tiem nekāda andele nesanāca.

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Vēlu vakarā vietējie jaunieši nāk peldēties. Pieklājīgi padod labvakaru, izpeldas un aiziet. T gan tāds nemierīgs — vai drīkstot droši gulēt, viņam tā laiva… Bet paļaujamies vien uz zvārtaviešu godaprātu, un labi darām. Nakts paiet mierīgi.

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Lai varētu sapalu apvārtīt olīnās (T izteiciens. Viņš vispār izceļas ar krāsainu valodu, kas gan nav saskaņā ar literārās valodas vārdnīcu. Tomēr, lai nu valodnieki man piedod, T teikto bieži citēšu bez labojumiem, lai nezustu tas smeķis), tās līdz Gaujai kaut kā jānogādā. Un tas nav vieglais darbiņš! Šad tad izmisīgi iebrēcos, lai vīri sargā olas, jo tām briesmas draud visa ceļa garumā — gan no traumām, kas ierobežotās telpas dēļ ir ļoti iespējamas, gan no saules, gan beigu beigās — no apēšanas brokastīs. Pa ceļam krājumus papildināt nav lielu cerību. Visdrošākā vieta atrodas T laivā zem platā aizmugures sēdekļa. Tur ir ēna, visvēsāk, un vismazāk riska iekāpt.

Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā

Man var tavi ūdeņi plūst.

(O. Vācietis Manai Gaujai)

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs