Daudzdienas. IV
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Tēvs izmanto katru iespēju iemest gruntsmakšķeri, bet straumes dēļ viņa samērā lielo laivu pagrūti noenkurot. Šodien esam bez loma. T sāk uztraukties – jau kurā diena, A izvilcis vairākas zivis, pat mēs ar D pa kādai, tikai viņš vien tukšā. Žēl vecā vīra, bet ko lai palīdzam? Viņš cer uz Melnupes ieteku Gaujā, kur pirms vairākiem gadiem viens sapals esot viņu kārtīgi izmozējis, nu būtu īstā reize nokārtot rēķinus. Tomēr palaidnis ir izgājis, un nekāda norēķināšanās neiznāk.
Ieraugam pastāvu, labi nobradātu baltu smilšu krastu, agrāk tādu nebijām ievērojuši. Jāuzkāpj paskatīties. Atrodam labiekārtotu naktsmītni Mežrozīte – tur ir gan nojume, gan galds un soli, gluda vieta telts celšanai – pārāk labi, lai būtu patiesība. Vienīgi labu malku pagrūti atrast, bet vai tad mēs kādreiz bez ugunskura palikuši? Nav viegli sazāģēt D atrasto sauso ozola zaru, toties kas par treniņu zēna muskuļiem!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv