Daudzdienas. VI
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Nolēmām mēģināt daļu loma iemainīt pret trūkstošajām pārtikas vielām. Es sataisīju nešļavu un sāku meklēt kādas krastmalas mājas, kur varētu savu nodomu īstenot. Māju gan atradu, bet tur no saimniekiem bija tikai dusmīgs suns un slinks kaķis, abi melni. Nu, ar tiem nekāda andele nesanāca.
Kamēr mēs gudrojām, ko darīt tālāk, izeja atradās pati – pa straumi uz leju brauca četrvietīga saliekamā laiva ar ģimenīti, kas ceļojot jau astoto dienu. Viss būtu labi, bet nevienu zivi gan vēl neesot nomēģinājuši, laikam nemākot makšķerēt. Mēs solījām izlīdzēt un apmaiņā ieguvām puskilogramu sāls un puskilogramu sviesta. Vēl labi mēles iztrinuši, šķīrāmies apmierināti. Viņi savu braucienu taisījās noslēgt jau nākamajā dienā, tad nu pēdējās Gaujmalas vakariņas būs ko atcerēties. Mums savukārt radās iespēja vēl pamakšķerēt bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Tajā vietā vēl pāris reizes esam izvilkuši pa nelielai zivtiņai, neko vairāk.
Šoreiz arī izbraucam cauri tukšā. Toties laiks vairākas reizes mūs piespiež uzvilkt lietus plēves un nogaidīt, kamēr pāriet kārtējā lietusgāze. Citreiz stundas ceturksni, citreiz pusstundu. Labi, ka pēc tam atkal saulains un silts. Visnejēdzīgāk, ja paši esam izmirkuši, jālien slapjos krūmos telti celt, un vēl lietus līst uz galvas. Ir bijis arī tā. Tomēr bez jumta un ugunskura nekad neesam palikuši.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv