Daudzdienas. VIII

Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs

Nemaz nav peļama mazsālīta Gaujas alatiņa ar svaigu baltmaizīti… Jā, ar maizi ir problēmas. Baltā jau sen izbeigusies, rupjā vēl ir, bet arī iet uz beigām. Lietus laikā, kad ar dabas veltēm tā trūcīgāk, krājumi strauji sarūk. T gan dusmojas, ka kastes viņa laivā nemaz netukšojoties, un arī drēbju maiss nemaz vieglāks nekļūstot. Es kā māte barotāja bažīgi vēroju, kas man palicis ēdienkartei. Neaizskaramais krājums jau gan vēl ir, arī milti un pāris konservu kārbas, bet nekāda lielā izvēle vairs nesanāk. Dalos savās bažās ar T, kurš mani sākumā izsmej, bet tas viņam tā formas pēc, – tīri labprāt dod rīkojumu pie Valkas tilta kāpt ārā un braukt papildināt proviantu. Svarīgākais iegansts Valkas apmeklējumam gan ir rīkojums sameklēt pastu un piezvanīt mammai. Jāuzzin, kā viņai klājas, un jāpavēsta, ka esam dzīvi, veseli un līdz šejienei tikuši.