Februāra priekšpēdējā nedēļā šogad Valmierā slapjziemis, interesanti, kāds laiciņš bija 1939. gada 17. augustā, kad iznāca Valmierieša 521. numurs? Zem fotogrāfijas pirmajā lappusē daudzsološs paraksts – Zeltītās druvas gaida pļāvējus... Turpat solīts arī, ka Vienības braucienā piedalīšoties ap 6500 dalībnieku. Viss notiek!

Katrā gadā tādi vairāki. Īpašs arī ap Ziemassvētkliem un gadu miju. Tādi laiki skan radio uin televīzijas raidījumos, tie ir preses izdevumos, arī mūsu sarunās. Laiki īpašā jutoņā, mazākās vai lielākās svinēšanās, atcerēs, apsveikumos. To bez vārdiem nosaka arī daba, jau ierastās dienu un nakšu garuma maiņas. (Tāpēc Jāņi, zinot, ka dienas kļūs īsākas, daudziem ir pat skumji.) Bet tagad ceļš uz gaismu. Jau apmēram divus mēnešus. Taču joprojām prātā vairāki ap gadu miju lasīti teksti. Pārdomām.

Esmu ciemos pie viena no Valmieras zelta pāriem — JĀŅA un DZIDRAS KRĒSLIŅIEM — un kopīgi šķirstām Dzidras māsas dāvināto albumu ar fotogrāfijām, kas uzņemtas viesnīcas «Wolmar» restorānā par godu laulībā nodzīvotajiem 50 gadiem radiņu sarīkotajās svinībās. Abi to vaininieki uz bildēm izskatās kā tikko iemīlējušies — priecīgi, starojoši.

Šīs ģimenes sievietes jau trešajā  paaudzē prasmīgi un aizrautīgi darbojas ar zirgiem. DZIDRA SKRASTIŅA acīmredzot ir no tiem cilvēkiem, kas šiem lielajiem un gudrajiem dzīvniekiem stāv tuvāk nekā citi. Arī mūsu saruna, lai gan gribētos runāt par cilvēkiem un ģimeni, tā vien aizliecas atkal uz — zirgiem. Tā ir viņas mūža lielā aizraušanās, darbs un dzīve.

Dzīvodami informācijas plūdu laikā, raugoties nezināmās nākotnes virzienā, nemanot paskrienam garām kultūrvēsturisko un vides simbolisko vērtību krātuvēm. Daudzreiz tie nav tikai mūsu līdzcilvēku vai kādu ievērojamu ļaužu dzīves stāsti.

Šajā Valmierieša numurā, kā jau piedien februāra mēnesī, par jūtām un — par kādu īpašu igauni, kas atzīsies mīlestībā savai jaunības pilsētai Valmierai.

Viņnedēļ Valmierā bija notikums ar vēsturisku piesitienu – jaunceļamās īres namu kaskādes pirmdzimtā pamatos tika iemūrēta solīda ņeržas kapsula ar vēstījumu nākošajām paaudzēm. Kā jau pieklājas, tur iekšā, Miķelim klātesot, tika saliktas svarīgas šodienas liecības – trīs drukas darbi un pāris monētas. Jau ierasti kapsula bija apaļa un tik nopietni hermetizēta, ka ne piles no turpmāko gadu simteņu mitruma tur iekšā netiks, lai kā to kāds varbūt gribētu!

Kad gaisā jau jūtams pavasaris, arvien trauksmaināk pukst sirdis arī tiem jaunuļiem un jaunavām, kas Jaungada naktī Valmieras centrā, šampānieša šaušanas brīdī ir sapazinušies un nu jau par mūža kopā dzīvošanu domā. Jāsāk vedēju uzrunāšana, kāzu laika un vietas izraudzīšana un dažādu rituālu pārdomāšana.

Polietes ALEKSANDRAS MROZINSKAS mājas pašlaik ir Latvijā — Valmierā. Neilgajā laikā, kopš meitene ir šeit, viņu jau paspējuši iemīlēt daudzi, tostarp arī cilvēki, kam Aleksandra varētu būt mazmeita, — viņai ir daži gadi virs divdesmit. Var teikt, ka tāda arī ir viņas misija: būt līdzās, palīdzēt, iedvesmot. Viņa ir Valmieras novada fonda brīvprātīgā un runā salīdzinoši labā latviešu valodā.

Abām upēm kopīga vārda daļa — mara. Igauņu un daudzās citās valodās tas nozīmē jūru. Kas kopīgs abām upēm ar jūru?