Prezidentālais medusmēnesis
Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.
Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.
Reizēm patiesība runā ne tikai ar bērna, bet pat ar augstskolas mācībspēka muti – tai negribot nosakot Latvijas šā brīža politiskās (ne)kultūras diagnozi.
Viļņošanās («ķiršošanās»?) Rīgas domē, par ko trešdien jau tepat izteicās kolēģis Andis, sākotnēji šķita tagadējās – nepieteiktās, bet reālās – valdības krīzes truls atdarinājums jeb «kopīpeists». Tagad tā ir paraugs, kā sakārtot attiecības arī Ministru kabinetā.
Man šis bija brīnišķīgs saulgriežu laiks, bet diemžēl aizdarīts ar pamatīgu «darvas karoti»: dažu draugu un kolēģu sveicienos kā uzkrītoši pašsaprotams bija ieviesies prastais ģermānisms.
Taču pati premjerpartija – slīkstot arvien dziļāk savā lielummānijā, vēlmē «ierādīt vietu» tagadējiem valdības partneriem un vajadzībā norēķināties par Edgara Rinkēviča ievēlēšanu – to spītīgi atsakās saprast.
Šajās brīvdienās tepat kaimiņos, kādreiz (joprojām?) «hipsterīgajās» Cēsīs, kārtējo reizi notiks pasākums, kura milzonīgo svarīgumu un noderību mūsu sabiedrībai es joprojām nespēju nekādi izprast.
Reiz mums bija valsts galva, kurš tika «atrasts zooparkā». Jaunievēlētais ir «izzvejots Puzes ezerā», un Vienotība tagad būs, kaut pati neatzīs, Ventspilij un Latvijai satelītpartija.
Paldies D#vam, jau nākamo trešdien būs beidzies politiskais vājprāts un vispārējais stulbums, ko aizsāka Ulda Pīlēna lielummānija un vienotībnieku vēlme «izlaist no viņa gaisu». Mani nervi vairs to netur.
Premjerpartija ir Latvijas sabiedrību ierāvusi ļoti nopietnā eksperimentā. Tā sekas būtu nācijas ielūkošanās savā spoguļattēlā, kas varētu mums likt, mazākais, ieraudzīt nebūt ne savus daiļākos vaibstus.
Tagadējais Valsts prezidents 31. maijā paredzēto cīņu ir uzdevis. Plašajā skaidrojumā, kāpēc tā, iztrūka vien lēmumu radījušo cēloņu būtība – «ar diegiem nav aršana».
«Ko varam, ko mums vajag dot savai valstij un tautai šajā brīdī?» – katram ir šajās dienās tas jāpavaicā vismaz sev, ja kauns teikt skaļi. Latvijas atmodai jāturpinās!
Pat ja mums ir negrozāmi pieņemts no tribīnēm, kancelēm un ievadrakstiem daiļi vīterot par tautu kā veselā saprāta un visu tikumu neapstrīdamu monolītu, dzīve – un Saeimas vēlēšanu rezultāti cita starpā – ir nepielūdzama.
Slepkavība Jēkabpils novadā izsauca sabiedrībā satraukumu, bailes un sašutumu – jūtami pēkšņāk un plašāk nekā citkārt. Tāpēc politiķi un policijas vadība steigšus rosās. Vismaz kāds grēkāzis jāatrod.
Ja Ainārs Šlesers gvelž muļķības par Ulda Pīlēna izredzēm valsts galvas vēlēšanās, tas nenozīmē, ka viņš pats ir tukšpauris. Opozīcijai radusies iespēja sašūpot valdību: ja nu tiešām krīt?
Arvils Ašeradens šonedēļ paziņoja, ka tiks pārvērtēti visi – pavisam 14 – nodokļi. «Uz augšu», protams, jo valstij pietrūkst ieņēmumu visām (tautas) vajadzībām.
Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši.
Tagadējam valsts galvam vairs neesot nekādas žēlastības tautas acīs, spriež brašie Twitter sprediķotāji un viedie Facebook krīvi. Tādēļ Saeimai esot jāatrod kāds cits/-a vietā, nevis jākalkulē Egila Levita pārvēlēšanas iespējas.
Koalīcija ir saliedēti izgājusi cauri savām patiesajām ugunskristībām – beidzot pieņemts valsts budžets. Nu mums ir spēcīga valdība ar lielu naudas lādi. Un pavisam švaka, bet savu smieklīgumu nemanīt griboša opozīcija.
Stabilas laulības vai citas savienības un koalīcijas var atļauties reizēm strīdos viegli «nolaist tvaiku». Galvenais ir saglabāt prasmi nenolaisties līdz šķīvju plēšanai – tiešā vai pārnestā nozīmē.
Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?