Startējot konkursos arī ārvalstīs
Kocēnu koris «Imera» un vokālais ansamblis «Imera», kuru vadītājs ir IMANTS TOČS, nedaudz ir apceļojuši pasauli dziedot – bijuši gan Slovākijā, gan Spānijā, gan Gruzijā, kā arī tepat kaimiņvalstīs – Igaunijā, Lietuvā un Krievijā.
Stāsta Imants Točs:
«Koris «Imera» ir dibināts 2005. gadā. Korim tas vecums nav liels, bet esam paspējuši sevi nedaudz arī pierādīt. Un pie kora ir arī ansamblis ar tādu pašu nosaukumu. Kora sastāvs ir mainīgs, bet vidēji ir ap 30 cilvēku.
Kausus un diplomus mēs esam nopelnījuši daudz. Protams, goda lieta ir piedalīties Dziesmu svētkos. Kora pastāvēšanas otrajā gadā mēs aizbraucām uz konkursu Slovākijā – neteiktu, ka mums tur gāja spīdoši, bet ieguvām pieredzi. Tas bija pirmais tālais izbrauciens mums kā kolektīvam. Un tad 2014. gadā mēs sadūšojāmies un piedalījāmies Pasaules koru olimpiādē, kas norisinājās Rīgā. Tur mēs ieguvām zelta diplomu.
Tad jau 2015. gadā tiešām daudz strādājām un aizbraucām uz Spāniju, piedalījāmies konkursā «Cantonigros». Startējām trijās kategorijās – jaukto koru, tautas mūzikas un sieviešu koru kategorijā. Līdz pat izbraukšanas brīdim aizvadījām intensīvu mēģinājumu posmu, jo dalībai konkursā nepieciešams augstā kvalitātē sagatavot 11 skaņdarbus. Mēs sieviešu koru kategorijā un jaukto koru kategorijā dabūjām ceturto vietu. Konkurence bija sīva, bija 30 kolektīvi no dažādām pasaules valstīm. Tomēr tas bija ļoti labs pasākums, kurā guvām pilnīgi jaunu pieredzi. Tas bija pavisam cits līmenis.
Tas bija arī kora jubilejas gads – mums palika 10 gadi. Un Kocēnu pašvaldība mums pilnībā sedza autobusa izmaksas. Konkursa noteikumos arī bija ierakstīts – ja mēs tur startējam un esam izturējuši atlasi, tad uzturēšanās ir bez maksas. Mums bija paredzēta viesnīca ar iekļautu gan dzīvošanu, gan ēšanu. Bet tas gadījumā, ja mūs paņem. Tomēr uz to paļauties daudz nevarējām, jo aizbraucām uz turieni, bet viesnīca, kurā mums paredzēts palikt, ir pilna un vietu nav. Mums iedalīja milzīgu balkonu zem klajas debess, tomēr vajag atcerēties, ka Spānijā naktī bija +25 grādi. Vieta un matrači mums bija, arī zvaigznes virs galvas.
Tad 2016. gadā piedalījāmies festivālā «Telavqalaqoba» Gruzijā. Tomēr es vairs tur negribētu uzstāties... Tika teikts, ka jādzied vienpadsmitos, mēs desmitos jau bijām tautastērpos sastājušies, bet pie dziedāšanas tikām piecos pēcpusdienā. Tomēr es gribu akcentēt, ka ir atšķirība – ar kori piedalies konkursā vai tomēr brauc uz festivālu. Dalība konkursā ir smags darbs, daudz stundu aiziet mēģinājumos. Ja brauc uz festivālu vai sadraudzības koncertu, tad tur atbildības praktiski nav nekādas – vienalga, kādā līmenī nodziedi uz skatuves, par to nevienam nav darīšana. Festivālā ir arī laiks nedaudz pastaigāt apkārt, konkursā, kamēr neesi nodziedājis, viss laiks tiek pavadīts mēģinājumos.
Pēc tam 2017. gadā Rīgā norisinājās Eiropas koru olimpiāde, kur piedalījāmies ar ansambli, arī tur mēs dabūjām zelta medaļu. 2019. gadā Sanktpēterburgā, Krievijas Federācijā, norisinājās 17. starptautiskais koru festivāls un konkurss «Dziedošā pasaule», kurā arī guvām panākumus. «Imera» startēja divās kategorijās – «Jauktie kori» un «Tautas mūzika». Tautas mūzikas kategorijā 15 koru konkurencē kora «Imera» sniegums saņēma visaugstāko novērtējumu, un koris tika izvirzīts dalībai Grand Prix izcīņai festivāla noslēguma pasākumā, kur no katras kategorijas piedalās tikai viens koris. Tas bija pilnīgi negaidīti, jo tur bija tik daudz kolektīvu! Lielo balvu ieguva Varšavas Universitātes akadēmiskais koris. Toties «Imera» ieguva žūrijas īpašo balvu kā vislabāk tērptais koris – piedalījāmies latviešu tautas tērpos.
2020. gadā piedalījāmies projekta «Ziedoņa muzejs ceļā ar Baronu» atklāšanas pasākumā Tartu. 2022. gadā ar «Imeras» ansambli un Strenču jaukto kori «Rītu puse» piedalījāmies Šimkus konkursā Klaipēdā.
Tad bija pandēmija, bet šogad rudenī pošamies doties uz Lisabonu. Gan ar kori, gan ansambli. Kad esi dabūjis konkursa garšu, tad arī koristi īpaši vairs nevēlas braukt uz festivāliem vai draudzības koncertiem. Tas ir tāds gandarījums, ka kopā esam pavadījuši tik daudzas darba stundas un tas mūsu darbs tiek novērtēts. Mēs braucam un parādām, ka arī salīdzinoši neliels koris no Latvijas laukiem var gūt augstus panākumus. Barselonā tajā noslēguma koncertā mums bija tādas ovācijas! Protams, mums tur uzvarēt nebija iespējams, jo bija Indonēzijas profesionāļi, kas brauc uz dažādiem konkursiem.»
Uz jautājumu par to, kāds konkursos ir repertuārs, Imants Točs atbild:
«Mēs braucam uz tādiem konkursiem, kur ir nolikums, mēs tur neko daudz repertuāra ziņā nevaram izvēlēties. Piemēram, kad braucām uz Spāniju, tad bija obligātie skaņdarbi jāiemācās. Atsūta notis, un tas ir jādzied. Ir vēl viena lieta – uz visiem šiem konkursiem ir jāsūta pieteikums – kora ieraksts. Viņi izvērtē pēc konkrētiem kritērijiem, un nav tā, ka tur tiek jebkurš. Uz konkursu tiek tie, kuriem ir atbilstošs līmenis. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai nepasliktinās konkursa līmenis. Līdzi ir jāaizsūta arī ziņas par kora sasniegumiem, kas arī tiek ņemti vērā. Daudz vieglāk ir tad, ja kādi konkursi ir jau aiz muguras, jo tad ir uz ko atsaukties. Mums ļoti palīdzēja koru olimpiāde, jo bijām zelta medaļu dabūjuši. Arī tagad mums uz Portugāli ir jāsūta ieraksts, kas nav vecāks par diviem gadiem, un jāsūta vairāku dziesmu fragmenti.
Spānijā arī bija tā, ka dāmu koru kategorijā bija dziesma kataloniešu valodā, pat ne spāņu! Ilgi cīnījāmies ar to skaņdarbu, bet labi sanāca. Dāmas pilnīgi jau no galvas zināja. Tas bija ļoti grūts skaņdarbs ar sarežģītām intonācijām, un klāt vēl tas teksts! Es pat vēl meklēju spāņu valodas skolotājus, bet kataloniešu valoda ir pavisam cita.
Tautas mūzikā repertuāru izvēlēties ir vienkāršāk, jo tur ir brīva izvēle. Ir iedots uzstāšanās laiks, kas parasti ir 12 – 15 minūtes, un tad jāskatās, cik dziesmas tur sanāk, lai kolektīvu varētu pēc iespējas atraktīvāk parādīt. Ir svarīgi izvēlēties tādu repertuāru, kas nav ļoti vienkāršs, bet nav arī pārlieku sarežģīts. Lai grūtības līmenis ir atbilstošs gan konkursam, gan korim. Nevajag paķert ko tādu, ko koris nespēs izdziedāt.
Konkursos, piedaloties tautas mūzikas kategorijā, parasti startējam tautastērpos. Piemēram, Spānijā mums bija jādzied Bahs, un tur latviešu tautastērpi neiederētos, tad mums ir sagatavoti kora koncerta tērpi. Pēterburgā startējām gan ar tautastērpiem, gan ar koncerta tērpiem, jo piedalījāmies divās dažādās kategorijās,» tā Imants Točs.
Uz jautājumu, kur tad, piedaloties šādos konkursos, paliek latviskums, Imants Točs atbild:
«Latviskums ir tajā, ka izej uz skatuves uzstāties un tevi piesaka kā kori no Latvijas, no konkrēta reģiona un novada. Daudzi jau neko par Latviju nezina, labi, ja tas ir kaut vai tikai valsts nosaukums, ko viņi pazīst. Ir bijuši gadījumi, kad pat prasa, kur tad tā Latvija ir. Un tad, protams, vēl ir tautas mūzika. Kad latvieši saģērbjas tautastērpos, tik daudzi vēlas ar latviešu meitenēm nofotografēties! Ļoti daudzi. Jo tie tautastērpi ir tik krāsaini, tik koši, tik iespaidīgi! Un, ja vēl sanāk labi nodziedāt, tad vispār...
Aizbraucot uzstāties ārpus Latvijas, tas ir liels gods pārstāvēt savu valsti. Mēs vienmēr izdarām labāko, kas tajā brīdī ir bijis iespējams. Protams, nevar salīdzināt profesionālos Latvijas korus, kas tiek novērtēti ļoti augstu, ar amatieriem. Tomēr mēs vienmēr cenšamies izdarīt maksimumu, pirmkārt, tāpēc, lai pašiem nav kauns par to, ko uz skatuves darām, un otrkārt, tāpēc, ka ir gandarījums pēc tam saņemt aplausus, kad zini, ka esi labi nodziedājis.»
IMERAS ANSAMBLIS KLAIPĒDĀ. Foto no personīgā arhīva
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv