Spēka lāses jāņuzālēs
Lai gan brīdis, kad dabā esot visvairāk enerģijas, it kā par pāris dienām nokavēts, jo Vasaras saulgrieži jau garām, priekšā ir teju trīs brīvas dienas, kad katram dota iespēja brist rasotā pļavā pēc jāņuzālēm. Laikam jau būs vienalga, kas šajā pušķī uzziedēs — pīpenes, magones, madaras, kāds pavisam parasts, varbūt nezināms ašķis, svarīgākā būs ticība, ka pati māte daba ir cilvēkam tuvu klāt un kaut uz mirkli ļauj būt mierā ar sevi un pasauli.
Protams, Jāņiem neatņemt līksmību, līgošanu, tas arī nav vajadzīgs, jo tam svētki domāti, un kur nu vēl tie, kas pārdzīvojuši dažādus laikus. Es tiešām nezinu, vai mūsdienās vairs iespējams svinēt tā, kā Blaumanis aprakstījis leģendārajās Skroderdienās Silmačos, vai tā kā padomju gados, kad neesot bijis sētas, kur kāda augsta mieta galā nedegtu riepa, iespējams, ugunskura vietā, bet līksmības tad neesot trūcis. To stāsta cilvēki, kuri jauni bijuši kolhozu laikā, kad Jāņi godināti pat stiprāk nekā agrāk un vēlāk, jo tas daļēji bijis arī aizliegtais auglis, atļaujoties uzvilkt tautiskos brunčus un pastāvēt plāniņa vidū.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv