Sena pērle Salacas krastā

- 16.Aprīlis, 2024
PROJEKTS
Laikrakstā

Iedomājieties, ka ir 1804. gads. Salisburga. Nevajag iztēloties pat laiku, bet sajūtu. Tur Salaca, muiža un līdzās tās kompleksam ir saslieti linu statiņi. Tāda fotogrāfija, drīzāk jau palielināts divu gadsimtu sens ikdienas dzīves attēls ir saglabāts Mazsalacas muzejā. Muzejā, kas aizņem šīs pašas Salisburgas pils pirmo stāvu.

Valtenberģu muiža, kā tagad to saucam, ir celta 1780. gadā klasicisma stilā. Vēsturē raksta, ka ēkai bijuši trīs stāvi un mansarda jumts, bet tagad sakām, ka jādara viss, lai muižas četri stāvi būtu apdzīvoti. Kādreiz bija, jo muižā darbojās skola. Taču arī šo stāstot, vēstures notikumi tiek apsteigti. Pateicoties tam, ka prezidentam Kārlim Ulmanim bija nostāja, ka izglītībai ir nozīme un laukos skolai ir jābūt, Valtenberģi, kas labu laiku stāvēja krāsmatās, tika atjaunoti.

Muižas kungu māju nodedzināja 1905. gadā, saimniekus izdzenot, liekot noskatīties, kā liesmās paliek viņu dzimtas nams. Tādi bija laiki, kad baroni, kas bijuši visai krietni un mīlējuši ļaudis, varai kļuva par lielākajiem naidniekiem. Fītinghofi pameta Mazsalacu un devās uz Vāciju, bet tagad zināms, ka Valtenberģu muižas kādreizējo saimnieku atvases dzīvo Zviedrijā un pirms vairākiem gadiem kuplā pulkā pabija Mazsalacā un priecājās, ka greznais dzimtas nams ir uzturēts.

Laimīgie no ģimnāzijas

Saglabātu vēstures liecību, fotoattēlu par Salisburgu nav daudz, bet svarīgi pieturas punkti zināmi: Valtenberģu muižas apbūve ar parku veidojusies gleznainajos Salacas upes krastos. Tās nosaukums «Valtenberģe», domājams, cēlies no muižas īpašnieka B. Falkenberga, kurš šeit saimniekojis 16. gadsimta vidū. Zviedru karalis Gustavs Ādolfs 1621. gadā īpašuma tiesības apstiprinājis viņa pēcnācējiem. 1680. gadā muiža bija zviedru feldmaršala K. Horna īpašums. Pēc zviedru veiktās muižu redakcijas Valtenberģe nonāca valsts īpašumā, bet 1724. gadā, pēc Ziemeļu kara, saskaņā ar Pētera I izdoto likumu par vācu muižnieku īpašumu tiesību atjaunošanu to ieguva cara galma tiesas viceprezidents V. G. fon Falkerzāms. 19. gs. sākumā muiža nāca pūrā vienai no fon Falkerzāmu meitām, kad tā apprecējās ar majoru fon Fītinghofu. No šā laika Valtenberģē saimniekoja fon Fītinghofi. Turpinājās muižas dzīve, kāda piestāvēja 19. gadsimtam, līdz 1905. gada revolūcija un kungu māja tiek nodedzināta, Salacas krastā atstājot spoku pili. Nodegušai ēkai jumtu gan uzlika baronu dzimtas jaunā paaudze, sargājot dzimtas mājas no pilnīga posta, bet dzīvība ēkā atgriezās 1929. gadā, kad tā trīs gadu garumā tika pielāgota skolas vajadzībām, un 1932. gada vasarā, izmetot loku pa Latvijas ārēm, Kārlis Ulmanis apmeklēja Mazsalacas ģimnāziju.

«Nav tas nekāds brīnums! Sākumā skolu sauca par ģimnāziju, un vecie ļaudis vēl ilgi teica, ka dodas nevis uz muižu, bet ģimnāziju,» paskaidro Mazsalacas muzeja direktore Vija Rozenberga. Mācīties muižā liekas grezni, bet pat līdz mūsdienām tas nav nekāds retums. Lauku skolas apdzīvo muižas, bet, kad tās darbu pārtrauc, tad gadsimtiem senās ēkas vai nu nonāk privātās rokās, vai pretēji tiek nolaistas līdz kliņķim, vai ir trešais variants, kāds pašlaik Mazsalacā – muižas plašajai ēkai, kurai pašvaldība pirms dažiem gadiem nomainīja jumtu, tiek meklēts pielietojums. Pa daļai tas atrasts.

Mazsalacas skola muižas telpās bija līdz 2013. gadam. Beidzamos gadus gan pa muižas gaiteņiem skraidīja un zināšanas apguva vien sākumskolēni. «Katrā stāvā pa klasītei,» nosaka Vija, kura, protams, ar muižas vēsturi ir uz tu.

Jau pirms teju 50 gadiem Mazsalacā tika uzcelta jaunā vidusskola, bet Valtenberģi joprojām kalpoja izglītības vajadzībām, un, ja ieskatās vēstures avotos, tad šo muižu par savu skolas ēku īsākus vai garākus skolas gadus noteikti sauc vai saukuši Latvijā zināmi cilvēki, savas jomas profesionāļi: mediķi, dzejnieki, zinātņu doktori, mākslas jomas pārstāvji. Pazīstamākie no viņiem kinorežisors Ansis Epners un kinooperators Kalvis Zalcmanis, bērnu kardioloģe Ingūna Lubauva, sporta ārsts Aldis Cīrulis, pavārs Mārtiņš Sirmais, aktieri Līga Liepiņa, Rolands Beķeris, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Kārkliņš, kā arī slēpotājs Roberts Slotiņš.

Skolas vajadzībām Valtenberģu muiža kalpoja vairāk nekā 90 gadus, bet 2013. gadā skolēnu čalas tur vairs neskanēja. Divus gadus vēlāk viss muižas pirmais stāvs tika atvēlēts muzeja vajadzībām, tā labiekārtošanai izmantojot Eiropas fondu atbalstu, bet citi telpu izmantotāji laika gaitā ir mainījušies. Trešais un ceturtais stāvs joprojām gaida kārtīgu remontu un jaunos iemītniekus, bet otrajā stāvā pirms gada, izmantojot deinstitucionalizācijas projekta ietvaru, darbu sāka Latvijas Samariešu apvienība, verot durvis atbalsta centra «Laiva» dienas aprūpes centram un sociālās rehabilitācijas centram.

«Muižai ir jābūt piepildītai un dzīvai, arī tūristiem par Mazsalacu un muižas parku ir interese. Mēs meklējam dažādos virzienos, lai drīzumā varam teikt, ka ir risinājumi arī trešajam un ceturtajam stāvam. Tas, protams, ir svarīgi,» sacīja Mazsalacas apvienības pārvaldes vadītājs Valdis Kampuss. Kamēr par ēkas augšējo stāvu apdzīvošanu vēl tiek domāts, tās pirmais stāvs ir publisks un pamatīgs.

Ciemos pie Hirtes, Ērenpreisa un pelēm

Muižas ēka, tās komplekss un arī muzejs spēlē svarīgu lomu, aicinot uz Mazsalacu tūristus, kas gatavi iepazīt kā Skaņākalna atbalsi, tā Salisburgas varenumu.

«Muzejs muižas telpās ir kopš 2015. gada. Kāpēc Mazsalacā vispār ir muzejs? Man doma – tieši tāpēc, ka pie mums dzīvojušas tik varošas, darošas un radošas dzimtas, un Hirte, protams,» stāsta muzeja direktore Vija Rozenberga, sakot, ka, ienākot ēkā, ir jūtama ne vien senatnes elpa, bet arī īpaša noskaņa – vēstījums, ka novadam un tā ļaudīm svarīgais izkārtots vairākās pastāvīgajās un mainīgajās ekspozīcijās.

«Muzeju apmeklē daudzi, apmeklē arī skolēni, skolēnu grupas. Man ļoti patīk, ka ir skolotāji, kas bērnus mācību stundu laikā atved un stunda notiek muzeja telpā. Mākslas skolas audzēkņi nāk pie mums, lai izzinātu un gleznotu, bet tie, kas ienāk pirmoreiz, norāda uz auru. Teikšu godīgi, mēs šeit arī ļoti labi jūtamies,» tā Vija, izrādot muzeju un ciemos aicinot katru, kurš nav vēl bijis. Īpaša un plaša telpa muzejā Valtera Hirtes koka figūriņām, medniekus un bērnus interesē medību zāle, daudzus aizkustina stikla un keramikas pelīšu, kā arī zvanu kolekcija, bet, runājot par pastāvīgajām ekspozīcijām, tur vieta Ērenpreisa dzimtas un velosipēdu vēsturei, tur arī dzimtu sāpju ceļš, kas vēsta par tām dzimtām, kuras piedzīvoja un cieta padomju represijas.

«Šī ekspozīcija aizkustina. Tā mēs cenšamies izstāstīt šo mūsu valsts, mūsu tautas piedzīvoto vēstures daļu, un tā mēs liekam neaizmirst. Ekspozīcija ir svarīga arī pašiem no mūspuses deportētajiem cilvēkiem, viņi 25. martā muzejā ienāk, pasēž pie tējas tases, parunājas,» dalījās Vija, sakot, ka muzejs ir dzīvs un Valtenberģu muižā ir dzīvība, kas vienmēr jāspēcina.

«Tik sena celtne, tik daudzi gadsimti, tik daudzas paaudzes,» norādīja Vija, uzsverot, ka paiet laiks, bet par Valtenberģiem runā un turpinās runāt, jo nedrīkst aizmirst par pērlēm un vērtībām. Nekad. Vija arī atceras, cik aizkustinoši bijis Mazsalacā un otrpus Baltijas jūrai Zviedrijā satikt bariņu dzimtas pēcteču. Fītinghofu dzimtai ļoti interesējis ne tikai tas, kas notiek ar viņu īpašumu, bet kādi ļaudis saimnieko, apmeklē Valtenberģus, kā klājas senajam muižas parkam. Mums Valtenberģi ir rokas stiepiena attālumā, bet dzimtai, kas tos veidojusi, ir paaudžu paaudzēs sargātas atmiņas.

«Viņi tā priecājās, ka muiža ir dzīva, ka paši mazsalacieši te saimnieko. Mazsalacā reiz notika Fītinghofu dzimtas salidojums, bet mēs paši arī bijām aizbraukuši uz Zviedriju, tikāmies ar dzimtas pārstāvjiem. Viņi ir vācieši, kas dzīvo Zviedrijā, tā arī viņus mainījis laiks, vēstures grieži, bet viņi vēlas saikni ar savām saknēm saglabāt, zināt, un man šķiet, ka šis ir dzīpariņš, ko arī mums vajadzētu sargāt. Pašlaik diemžēl šī saziņa pieklususi, bet labā ziņa, ka mēs muižai nedarām pāri, mēs to veidojam, uzpošam, un ceru, ka izdosies attīstīt,» tā Mazsalacas muzeja direktore Vija Rozenberga.

VALTENBERĢU MUIŽA un parks, kur virmo senatne. Ja kāds vēl nav bijis, apskatījis, izstaigājis, tad laba iespēja šī pavasara, vasaras ekskursijai. Ārijas Romanovskas foto

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru