Paša izvēlēta ceļa gājējs
«Ir vienkārši jāatrod darbs, ko tu spēj darīt nesavtīgi... Tad arī ej un dari. Ir jāatrod darbs, kas izdodas. Ir cilvēki, kuri visu mūžu šaubās, un paliek... nekur. Es nezinu, vai esmu īstajā laikā, īstajā vietā. Bet tā ir Dieva laime izvēlēties pareizo Ceļu. Daudz var lasīt, var mācīties, bet ir jāpiedzīvo, jāsajūt,» sacīja traumatologs- ortopēds Mareks Mačuks.
Mareks Mačuks jau 14 gadus strādā Vidzemes slimnīcā, dzīvo Valmierā, un, laikam ejot, arī sevi sāk saukt par valmierieti. Kaut gan saknes ir un paliek Cēsīs. Un vēl Mareks piebilda: «Ir labi atpazīt lietas, kas būs un turpinās notikt, kuras vienam cilvēkam neizmainīt, bet ir ļoti labi zināt arī tās, kuras reāli vari mainīt. Sevī, strādājot ar sevi. Tad paša dzīvē būs piedzīvots tauriņa efekts.»
Varētu teikt, ka šīs Mareka domas ir arī šīs sarunas sāls, bet, runājot, ieklausoties un līdzi domājot, varēja atpazīt vēl citu garšu buķeti — saldu cukuru, asu esenci, kādu piparu un droši vien arī kariju, jo bez Austrumu smaržām un sajūtām daktera rīti un vakari vairs neiztiek. Un vēl ienāca prātā, ka pērn Latvijā sāka izdot žurnālu «Ko ārsti nestāsta». Šim salīdzinājumam gan ir tikai asociatīva nozīme, taču traumatologs Mačuks tiešām ir daudzšķautņains.
Man ir vislabākā profesija, varu palīdzēt cilvēkam uzreiz, jo arī viņam jau faktiski nav izvēles. Kaut kas ir noticis — trauma, kas nozāģēts... Nelaime ir notikusi, palīdzību vajag. Bez manis, nevis bez manis personīgi, bet bez traumatologa tur nevar iztikt. Ja gūža ir slima, izdilusi, ja tā brūk, tad ir jāliek mākslīgā locītava. Cilvēks par sevi nav domājis, nav rūpējies laikus, proti, vingrojis, piedomājis par pareizu uzturu.
Bieži dzirdam — sabiedrība noveco, cilvēki kļūst slimāki. Traumatologi tiešām runā par to pašu?
Ja uz pieņemšanu atnāk 20 gadīgs jaunietis, tad varbūt viņš tiešām vēl ir vesels: nav operēts, nav hronisku vainu. Bet kā 25, 30 gadi, tā aiziet... Kāpēc? Es taču arī nezinu kā audzē visu to, ko pērku veikalā. Visticamāk mēslo uz nebēdu. Nekas taču nekur nepazūd. Tāpēc par dzīvesveidu, uzturu ir pašam jādomā. Ir cilvēki, kas atnāk uz pieņemšanu, lai parunātu par savu veselību, lai noskaidrotu, kāpēc iesāpas. Tad tā ir cita saruna... Izmeklējam, un virzu pacientu domāt par cēloņiem. Jā, to pašu uzturu, pareizām fiziskajām aktivitātēm. Mani pacienti ir motivēti ieklausīties, un darīt. Vai visi? Nu, droši vien, ka ne, bet, ja cilvēks gaida rindā uz konsultāciju, samaksā par vizīti, tad taču viņš vēlas ko zināt un mainīt.
MAČUKI. Ģimene ir spēks un miers — Mareks, agita, meita katrīna un mazais Dāvis. Uģa Brālēna foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv