Par ausīm un prātam tīkamu latviešu valodu
Dzimtās valodas kopšana un godā celšana nav iedomājama bez vecāku līdzdalības, par ko uzklausīju zvērināta advokāta, trīs dēlu tēva ALDA ALLIKA pārdomas:
«Mācību process jau pāris gadu notiek saskaņā ar interešu izglītības modeli, un saskaņā ar to jebkurš mācību priekšmets – t.sk. latviešu valoda – tiek mācīts, ņemot vērā katra indivīda (skolēna) attīstības posmu. Proti, katram pedagogam ir jāspēj izvērtēt, kādā attīstības posmā, līmenī atrodas katrs skolēns. Dažkārt skolās tiek novērots un arī paši pedagogi atzīst, ka viņi tam nespēj izsekot līdzi, jo pedagogu noslodze valstī aritmētiski vidējā 20 – 25 skolēnu klasē (Rīgā pat 29 – 33 skolēni) ir tik liela, ka viņi nespēj šo interešu izglītības modeli īstenot. Attiecīgi, lielākoties tas ir ticis piemērots tikai ļoti šaurā mācību priekšmetu klāstā, un diezin vai latviešu valoda, gramatika mūsdienās ir tā vieglākā, vienkāršākā mācību viela pat bērniem no abu vecāku – latviešu – ģimenēm. Par viedtālruņu un soctīklu ne visai spožo ietekmi uz vecāku un viņu atvašu izpratni par ausīm un prātam tīkamu latviešu valodu pat nemaz nerunājot… Pieņemu, ka privātajās skolās, kurās klases ir daudz mazskaitlīgākas un pedagogi labāk atalgoti un attiecīgi kvalificētāki un ieinteresētāki, nenoliedzami ir pavisam cita kvalitāte visos aspektos, bet – cik tad tādu skolu ir un cik tad procentuāli no visiem Latvijas skolēniem var tādās mācīties?! Iespēja katrā skolā atrast katram bērnam vispiemērotāko pieeju, kā tieši viņam vislabāk apgūt konkrēto mācību vielu, – tas lielākoties tomēr ir un kādu laiku paliks kaut kas no «vēlmju domāšanas» plauktiem…
Kādi ir risinājumi? Vai nu jāpalielina skolotājiem algas – cerībā, ka tas viņiem palīdzēs vēl vairāk «līst no ādas ārā» nekā līdz šim, taču tas tāpat būtu fiziski un garīgi daudz par daudz prasīts vai cerēts. Vai arī lielskaitlīgas klases jāsadala mazākās klasēs, bet tad jāpalielina skolotāju skaits, taču, kā zināms, mums valstī jau tā skolotāju trūkst…
Katra bērna sagatavotības pakāpe, protams, ir ļoti individuāla. Diemžēl šķiet, ka daudzi vecāki savu bērnu attīstību ir deleģējuši bērnudārziem un, protams, tām pašām skolām… Kādreiz bērni gana daudz ko apguva praktiskajā dzīvē – «uz ielām», proti, kontaktējoties (kā mūsdienās saka – socializējoties) ir citiem tā paša pagalma un tuvāku, tālāku blakus pagalmu bērniem. Tagad ielas vakaros ir patukšas, jo daudzi jo daudzi bērni kvern mājās pie lielākiem un mazākiem (atbilstoši vecāku rocībai) ekrāniem, monitoriem un displejiem…
Salīdzināt esošo ar laikiem, «kad es augu», pat nesākšu. Okupācijas laikā bija pavisam cita situācija. Cita, nesalīdzināmi spēcīgāka vēlme mīļo latviešu valodu sargāt, kopt un godāt…
Par saviem skolas gadiem man ir ļoti labas atmiņas, un esmu pateicīgs visiem saviem (toreizējās «varoņskolas») skolotājiem. Tai skaitā – latviešu valodas un literatūras skolotājai Dzintrai Klapenkovai, kurai pateicoties es vēl joprojām latviešu valodā aplami, pavirši rakstīto un runāto uztveru teju kā man nodarītas fiziskas ciešanas, un, kad tie «pāridarītāji» ir netālu no manis, nikni skatieni viņu virzienā ir dabiski un pašsaprotami.»
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv