Pakalpojumu klāsts nemazināsies

Jāpiemin gan, ka sagatavo dzīvei sabiedrībā tikai tos klientus no valsts sociālās aprūpes centriem, kuri, saskaņā ar novērtēšanas komisijas atzinumiem, būs spējīgi uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus sociālās aprūpes iestādēm. Projektu īstenos līdz 2023. gada beigām. Par to, kā Valmieras novadā sokas ar DI pakalpojumu ieviešanu, un par pakalpojumu iespējamo nākotni stāsta INA MIĶELSONE, projekta «Vidzeme iekļauj» vadītāja.

DI Valmieras novadā

2022. gadā pārmaiņas bija ļoti lielas, jo tika atvērti vairāki pakalpojumi – gan grupu dzīvoklis, dienas aprūpes centrs un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu centrs Mazsalacā, gan arī grupu mājas pakalpojums un dienas aprūpes centrs Rūjienā. Jau kopš 2019. gada darbojas arī Naukšēnu specializētās darbnīcas un arī grupu dzīvoklis Valmierā. Nekas mazumā nav gājis, pakalpojumi ir tikai nākuši klāt. Šobrīd lielākais izaicinājums Valmieras novadam ir pabeigt objektus Vaidavā, kur tiek veidots grupu dzīvoklis, dienas aprūpes centrs un specializētās darbnīcas, kā arī sociālās rehabilitācijas pakalpojumu centrs, un Valmieras pilsētā, kur top daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs. Tajā ir plānots atvērt četrus pakalpojumus – dienas aprūpes centru un specializētās darbnīcas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī dienas aprūpes centru un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Pakalpojumiem ir jābūt gataviem līdz šī gada beigām, jo DI projekti, arī reģionu projekti, kuros pašvaldības ir mūsu sadarbības partneri, un arī pakalpojumu izveides projekti, kas sākās 2016. gadā, šogad noslēdzas, jo beidzas plānošanas periods un beidzas arī izmaksu attiecināmības periods. Tas veido jaunus izaicinājumus, jo pēc projekta beigām viss, kas ir izveidots, ir arī jāuztur, un pakalpojumi ir jānodrošina. Labā ziņa ir tā, ka šajos gados visi, kas bijuši kaut mazliet iesaistīti DI procesā, atzīst, ka šie pakalpojumi ir jēgpilni un noderīgi. Tie sniedz atbalstu gan ģimenēm, kas rūpējas par šiem cilvēkiem, gan pašiem pakalpojumu saņēmējiem. Mēs priecājamies par tām pārmaiņām cilvēku dzīvē, par kurām saņemam informāciju. Mēs arī regulāri apzinām mūsu pakalpojumu saņēmējus, noskaidrojam, kā viņiem šajā pakalpojumā iet, kā ir mainījusies viņu dzīve, kas ir uzlabojies. Skaidrs, ka pārmaiņas notiek, un tas ir būtiski. Tas nav stāsts tikai par vienu mazu lietu, ko kāds pakalpojuma saņēmējs ir iemācījies, nē, tas ir stāsts par prasmju kopumu, ko cilvēki ir iemācījušies, tās ir arī milzīgas pārmaiņas viņu dzīvē. Situācija ir būtiski uzlabojusies, ja salīdzina ar iepriekšējo periodu.

Skaidrs ir tas, ka nepieciešams papildu finansējums un papildu atbalsts. Jā, izmaksas ir lielas, kāds var prasīt – kam tas vajadzīgs? Bet šeit runa ir par cilvēku dzīves kvalitāti. Tas ir, runājot gan par paša cilvēka ar invaliditāti dzīves kvalitāti, gan arī par viņa tuvāko cilvēku dzīves kvalitāti. Nesen noslēdzās kāda konference, un Inga Šķestere no biedrības «Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi» norādīja, ka arī vecākiem ir tiesības kādā brīdī dzīvot savu dzīvi. Tas arī sabiedrībai kopumā ir jāsaprot, ka atbalsts nepieciešams arī vecākiem. Un tiem vecākiem, kuriem ir pieejami mūsu pakalpojumi, ir atvieglota ikdiena, tas ļauj viņiem pilnvērtīgi strādāt, mācīties un arī atpūsties, nesatraucoties par to, kas notiek ar viņu bērnu. Un nav noziegums arī atpūsties! Tas mazina psihoemocionālo slogu, un problēmu kļūst mazāk tad, ja ir atbalsts. Tāpēc ir nepieciešami pakalpojumi, kas ar to palīdz, protams, tie arī maksā. Tomēr ir jau veikti pētījumi visā pasaulē, un tajos parādās, ka ilgtermiņā sniegtais atbalsts maksā lētāk nekā pēc tam mēģināt sakārtot tā cilvēka un viņa tuvinieku dzīvi.

Projekta dalībnieki

Vidzemnieki šajā DI procesā ir bijuši čakli un izveidojuši tiešām apjomīgus pakalpojumus, balstoties cilvēku vajadzībās. Turklāt ir padomāts ne tikai par to, kur dzīvot, kas, protams, ir ļoti svarīgs pakalpojums, bet arī par to, lai jēgpilni tiek pavadīta diena – tās ir gan specializētās darbnīcas, gan dienas aprūpes centri.

2016. gadā, kad sākām DI projektu, apzinājām to cilvēku loku un daudzumu, kas varētu šos pakalpojumus izmantot, uz to brīdi bija nepilni 200 pieaugušie Vidzemes reģionā un tikpat daudz bērnu. Šobrīd projektā mums ir 700 bērni, kuriem ir izstrādāti individuālā atbalsta plāni, un ap 600 pieaugušo. Principā šis skaits ir trīskāršojies, tas ir saprotams, jo tajā laikā, kad uzsākām projektu, bija pašvaldības, kas teica, ka viņu teritorijā nav šādu cilvēku. Tomēr, paskatoties kartē, saprotam, ka Latvijā nav nevienas pašvaldības, kurā nebūtu neviena cilvēka ar invaliditāti vai bērna ar funkcionāliem traucējumiem. Dalībnieku iesaiste parāda, ka šis pakalpojums ir nepieciešams, it sevišķi aktīvi ir vecāki, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem Diemžēl tagad projektā mēs šos bērnus vairs nevaram uzņemt, jo esam sasnieguši maksimumu, bet arī šobrīd ik pa laikam zvana vecāki un prasa, vai var iesaistīties projektā.

Kad sākām DI projektu, bijām iedomājušies, ka vecākiem visvairāk būs nepieciešamas psihologa konsultācijas. Arī sākotnēji izstrādājot normatīvos aktus, vecākiem bija paredzēti četri pakalpojumi. Tomēr šobrīd redzam, ka vecākiem visvairāk ir nepieciešama fizioterapija.

Projekta dalībniekiem ir pieejamas dažādas mākslas terapijas – mūzikas, mākslas, drāmas terapija. Tas, ko redzam attiecībā uz cilvēkiem, kam ir psihiski traucējumi vai garīgās veselības traucējumi, – šīs terapijas palīdz viņam nenonākt līdz krīzes posmiem. Kāds man var jautāt – kur man ir dati, kas to pierāda? Diemžēl datu mums nav, bet vēlētos, lai DI process tiek kvalitatīvi izvērtēts. Tomēr tās ir lietas no mūsu pieredzes – ja ir cilvēks, kas regulāri viesojies psihoneiroloģiskajā klīnikā, tad šobrīd speciālisti, ar šo cilvēku darbojoties, var novērst saasinājumu. Protams, nav ideāli, jo ir sarežģīti arī ar speciālistu pieejamību. Mēs gan nesakām, ka tagad katrā pašvaldībā ir nepieciešams mūzikas, mākslas terapeits, pie kura var iet.

DI nākotne

Tas ir turpmākais izaicinājums pašvaldībām – nodrošināt pakalpojumus tādā apjomā, kā ir šobrīd. Es domāju, ka tas nebūs iespējams, bet ir jāsniedz atbalsts cilvēkiem, lai nodrošinātu pamatvajadzības, lai varētu normāli sociāli funkcionēt. Mēs 27. janvārī arī organizēsim diskusiju, kur runāsim par to, kā tad šo atbildību sadalīt starp valsti un pašvaldībām. Veicot aptuvenus aprēķinus, secināts, ka Vidzemē gadā DI pakalpojumu uzturēšanai papildus būs nepieciešami aptuveni 4,5 miljoni  eiro, lai nodrošinātu pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem – dienas aprūpes centra pakalpojumus, specializētās darbnīcas, kā arī pakalpojumus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem ir noteikta invaliditāte – dienas aprūpes centru, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tāpat nodrošinātu «atelpas brīža» un Invaliditātes likumā noteiktos aprūpes pakalpojumus. Paredzams, ka, piemēram, Valmieras novadam gadā DI pakalpojumu uzturēšanai būs papildus nepieciešami apmēram 1,5 miljoni eiro. Protams, var pārskatīt pakalpojumu cenas – iespējams, kaut ko var sniegt lētāk. Droši vien to var darīt, bet, ja mēs gribam labu pakalpojumu, tam ir nepieciešami darbinieki un vieta, kur šo pakalpojumu sniegt. Izaicinājumi noteikti ir lieli.

INA MIĶELSONE. Ārijas Romanovskas foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022