Latvija iekš mums

Mazliet atskatāmies uz tavu biogrāfiju – kas tu esi, ko esi darījis?

Esmu izbijis profesionāls sportists, biju Latvijas izlases sprinteris. Sešus gadus biju Latvijas izlasē, biju labākais skrējējs, arī visi Valmieras rajona rekordi bija mani, savā laikā par mani ātrāk skrēja tikai Valērijs Radevičs. Tas beidzās ar to, ka es satraumējos. Tad bija «Dinamo» sporta biedrība, un tajā laikā daudzi no «Dinamo» bija kādos amatos vai nu milicijā, vai citos orgānos. Par treneri palikt negribēju, tāpēc atnācu uz Valmieru, uz miliciju, paralēli tam biju arī vieglatlētikas treneris.

Pirmā darba vieta Mazsalacā bija 1982. gadā, kad sāku strādāt par iecirkņa inspektoru, tajā laikā to sauca par milicijas pilnvaroto. Pirms tam biju mācījies Minskas Augstākajā milicijas skolā un biju milicijas virsnieks. Šeit nokļuvu tāpēc, ka iecirkņa inspektors, kas te strādāja, bija radījis kādas nepatikšanas un man vajadzēja viņu aizstāt, bet Valmieras nodaļā strādāju pie pulkveža Jura Kubuliņa, kurš man uzticēja kriminālmeklēšanas nodaļas vecākā inspektora vietu. Tomēr bija tā, ka Mazsalacā dzīvoja mana mamma un strādāja Mazsalacas tekstilfabrikā, viņai bija gana liels dzīvoklis, un arī es atnācu dzīvot šeit. Viss gāja diezgan labi, bija uzlabojušies rādītāji, bija samazinājušās zādzības, pat tiku saņēmis goda rakstu kā labākais inspektors valstī. Cilvēki to redzēja, un, kad Mazsalacas izpildkomitejas priekšsēdētāja Ruta Lūse vēlējās doties prom no darba, man piedāvāja deputāta kandidāta vietu. Tajā laikā amatpersonas varēja būt par kandidātiem, un tiku ievēlēts. 1987. gadā kļuvu par domes priekšsēdētāju un biju spiests mainīt profesiju. Tā es par domes priekšsēdētāju nostrādāju 23 gadus jeb sešus sasaukumus. Starp visiem domes priekšsēdētājiem Latvijā esmu trešais, kurš ir visilgāk strādājis šajā amatā.

Amatā esmu piedzīvojis gan Helsinku grupas pirmo gājienu, gan Daugavas manifestāciju, gan Baltijas ceļu, gan barikādes un augusta puču. Es visās šajās lietās esmu bijis iekšā un vienmēr ap sevi veidojis cilvēku kopumu, nevaru gan pateikt, tas bija vai nebija pareizi, un visus iesaistījis.

Kad runājam par domes priekšsēdētāja laikiem, uz ko tika likts uzsvars?

Kad es atnācu, situācija šeit bija gana drūma. Nebija tā, ka Mazsalaca kaut vai daļēji būtu sakārtota… Varbūt neviens neatceras, bet 1987. gadā bija viena asfaltēta iela, tā bija caurbraucošā iela, kas aiziet uz Rūjienu, daļa no tās pat bija neizbūvēta.

Arī pati pilsēta bija visa ieaugusi vienos krūmos, un ar to faktiski arī bija jāsāk. Jau tajā laikā, kad vēl bija kolhozs, es sapratu, ka tur ir spēks un tehnika, un veidojām ļoti labu sadarbību ar kolhozu «Mazsalaca». Kā arī bijām sapratuši, ka Mazsalacai jābūt tajā laikā nerakstītam novada centram, klāt pie mums Ramata, Skaņkalne. Tas varbūt bija nelikumīgi… Kad bija otrā reforma 2006. gadā, tad arī apvienoja Mazsalacas novadu. Tajā laikā es biju reformas pretinieks, un varbūt, ka nepareizi… Reformai vajadzēja būt, bet ne tādai. Jau tagad tā parāda, ka nomales aizvien paliek nomales. Lai gan mums ir mūsdienu tehnoloģijas un digitāli industriālas lietas, bet lauki paliek laukiem.

Tomēr šeit laukos ir arī pērles cilvēku veidolā. Tajā laikā mums bija fantastisks skolas direktors Mihails Siņicins un brīnišķīga kultūras centra direktore Nellija Nurmika, no viņas esmu ļoti daudz lietu iemācījies. Mums bija un aizvien ir ļoti labs ārsts, slimnīcas direktors Edgars Grandāns. Tajā laikā bija arī uzņēmējs, ar kuru daudzas lietas kopā darījām – Jānis Naglis, viņš tajā laikā bija Mazsalacas Patērētāju biedrības priekšsēdētājs. Mēs visi turējāmies kopā un veidojām Mazsalacas dzīvi.

Pēc atmodas laiks bija ļoti produktīvs ne tikai ar dažādiem pasākumiem, bet notika arī muižas sakārtošana. Bija arī jābūvē jauna slimnīca, kur mūs ļoti atbalstīja draugi Vācijā. Un katru gadu centāmies kaut mazu gabaliņu asfalta pilsētas ielām uzlikt. Protams, ir arī darbi, kas palika neizdarīti, piemēram, nepierunāju Staiceles pašvaldību un Skaņkalnes pašvaldību turpināt Ziemeļu stigu. Mēs uzlikām posmu no Mazsalacas līdz Sēļu robežai, bet no Mazsalacas uz Vīķiem ne… Nedaudz žēl, ka tā.

Tu jau pieminēji Barikādes… Šobrīd esi arī Mazsalacas 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības vadītājs.

Tajā laikā mēs paši uzņēmāmies, ka savācam cilvēkus no Vecates, Skaņkalnes, Mazsalacas pilsētas un lauku teritorijas un šeit izveidojam štābu. Ja tā paskatāmies, tad mums visi ir reģistrēti, kopumā 365 dalībnieki aizbraukuši uz barikādēm. Diemžēl nav tādas uzskaites pa visu novadu.

Aizvadītajā nedēļā bijām sarīkojuši Barikāžu piemiņas dienu Mazsalacā. Tas bija 31. vai 32. pasākums, ko paši esam veidojuši. Vienmēr esmu šeit uz vietas, ceru, ka šī tradīcija tiks saglabāta arī pēc manis un ka būs cilvēki, kas to varētu turpināt. Esmu ieklausījies tajā, ko savulaik Valsts prezidents Kārlis Ulmanis teica: Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Esmu sev paņēmis tikai to Latvija iekš mums, un, ja mēs tā dzīvojam, tas pārējais pats par sevi pienāk klāt… Man ir prieks, ka Mazsalacas kultūras centrs man uztic veidot gan 11. novembra, gan 18. novembra, gan arī Barikāžu piemiņas dienu, kā arī abas represēto piemiņas dienas. Vēl notiek plānošana, bet, iespējams, nākamajā gadā, kad barikādēs pieminēsim jau 35. gadu, centrālā Vidzemes konference varētu norisināties Mazsalacā.

Pastāsti par kādu patriotisko mirkli tavā dzīvē, kad asaras acīs un kamols kaklā…

Protams, jāpiemin ir tā šaušanas nakts barikādēs. Es tieši tajā naktī tur biju, kad tas viss norisinājās… Arī manifestācija Daugavas stadionā, Baltijas ceļš ir bijuši ļoti emocionāli brīži manā dzīvē. Operatora Andra Slapiņa bēres… Es tur gāju pie zārka blakus, nedaudz arī viņu pazinu… Nu traki cilvēki! Patriotisms jau tas ir, ka jābūt mazliet trakam… Un jauni cilvēki tie bija… Tādas emocijas ir vārdiem neaprakstāmas.

Tomēr tāds no nesenākajiem notikumiem ir pasākums, ko es pats veidoju, domāju, ka šāda veida pasākumu nav iespējams atkārtot nekad – Grenctāles manifestācija, kad tikko sākās karš Ukrainā. Pirmo pasākumu man atļāva rīkot Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks pie Valmieras domes. Tā bija svētdiena, stundu pēc tam, kad bija sācies karš, es viņam piezvanīju, un viņš man uzticējās un deva zaļo gaismu. Tam tūliņ sekoja arī pasākums Unguriņos… Emocionāli ir arī tas, ka man izdevās ar Bauskas domi, ar 4. maija klubu, ar «Sajudis», ar Ministru kabinetu un Valsts prezidentu iedegt ugunskuru Grenctālē, lai atbalstītu Ukrainas tautu. Viņi uzticēja man to visu, pusotras nedēļas laikā bija scenārijs jāizveido, jāsakoordinē, bet ne par to stāsts. Tās emocijas, kas tur bija… Tas nav vārdos ietērpjams.

Tomēr lēnām paaudzes nomainās, un šobrīd jau ir paaudzes, kas nav ne atmodas laiku, ne Baltijas ceļu, ne barikādes piedzīvojuši. Kā to patriotismu nodot tālāk?

Tas ir jautājums, ko politologi analizē. Un tajā laikā nebija par patriotismu pat doma, mēs gājām un darījām. Šobrīd runa ir par X stundu, tas ir kas jauns, un par to būtu jārunā jau no pirmajām klasēm, jo jāsaprot, ka mums ir ļoti liels agresors tepat, aiz sētas. Un viņš vairs nepiesedzas ar lapiņām kā kādreiz vai aiz skaistiem lozungiem, viņš rāda savu patieso seju. Un mēs redzam, ko viņš dara – laupa, izvaro un nogalina nevainīgus cilvēkus. Tas ir jāsaliek kopā ar vēstures notikumiem. Un jāaudzina no augšas uz leju: no politiķiem uz tautu. Īstenībā tas ir ļoti liels darbs arī skolai – ir jādod gan dažādi radošie projekti, gan arī ikdienas darbam ir jābūt tādam, lai tas patriotisms aiziet arī līdz ģimenei. Lai nav tā, ka tas ir tikai pie bērna tajā vienā konkrētajā mācību stundā. Savā ziņā ir arī jābūt noteiktam labklājības līmenim, lai par to domātu, jo, ja tu cīnies par izdzīvošanu, patriotisms noteikti nav prātā. Es domāju, ka būtu arī jābūt īpašām atbalsta programmām cilvēkiem, kas dzīvo pierobežā, kas dzīvo laukos, lai cilvēkus nemudinātu braukt prom labākas dzīves meklējumos.

Tev ir arī kāds novēlējums lasītājiem?

Lai mēs visi mīlam savu vietu, savu pagalmu, savu ciemu, savu pilsētu un savu novadu, kurā dzīvojam. To uguntiņu, ko jauni cilvēki 11. novembrī ir iedeguši, nedrīkst nodzēst. Ja mēs darīsim paši sev, savai kopienai, tad vēl vismaz vienu Saules mūžu nodzīvosim!

OJĀRS BEĶERIS. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007