Projekts «Idille» jeb kādas senas mājas atdzimšana

Kopš visa ģimene atstāja Rīgas dzīvi un VIKTORS ILGAŽS savām rokām uzsāka simtgadīgās lauku sētas atjaunošanu, pagājuši seši gadi. Viņš jau no paša sākuma gan ideju, gan savas dzīves lielāko projektu nodēvējis par Idilli. Ar tādu nosaukumu ir dokumentēti video par mājas atjaunošanas gaitu, kam sekojis līdzi liels skaits interesentu.

Pirmais video ieraksts ar Viktora komentāriem sākas 2019. gada 15. martā, kad vispirms, kā rūjienieši teiktu, sāka no mājas izvākt krapačas un attīrīt no roidām. Ielūkojoties dokumentētās darbu gaitas fragmentos, var izsekot līdzi mājas pārvērtībām.

2019. gada 28. marts. Turpinām darbu. Tīrām māju no mēbelēm un lietām, kuras sakrātas visos pakšos. Tāpat ar otro stāvu. Paiet pilnas piecas dienas, vācot ārā dažādas mantas, ko cilvēkiem ir bijis žēl mest ārā. Nojaucu mazu istabiņu otrajā stāvā un verandu, kuras vairs nebūs. Sākums siltinājuma noņemšanai – ļoti netīrs, nepatīkams un grūts darbs.

2019. gada 17. aprīlis. Ņemu nost otrā stāva siltinājuma kārtu. Pažobelēs četrrāpus, pārējā platībā ar saliektu muguru. Pilna spaiņa svars ap 10 –15 kg. Nebija viegli. Labās ziņas: darbs ir izdarīts, un vasara arī tuvojas. Putni, saule, idille!

2019. gada vasara. Pamatu atjaunošana un vainagbaļķu nomaiņa. Darbs tiek darīts bez jebkādas pieredzes būvniecībā vai mūrēšanā. Risinājumi tiek domāti procesa gaitā. Ja par mūrēšanu, tad pieturos pie tā, ka jāizmanto tie paši materiāli un tehnoloģijas, kuras izmantoja cilvēki, kas cēla šo māju. Respektīvi, kaļķa java un pakulas drīvēšanai. Jāpiebilst, ka pirms darba sākšanas bažas par sarežģītību bija lielas, bet procesā viss nostājās savās vietās, un darbs ir izdarāms vienatnē.

2019. gada 16. jūlijs. Sākam darbu pie jumta nomaiņas. Tiek noņemts šīferis un vecais lubiņu jumta segums. Nomainīts latojums. Nepatikšanas ar skursteni.

2020. gada 5. marts. Sākam iekšdarbus – siena, grīda, griesti. Ar tagadējām zināšanām šo to darītu citādi. Mājai ir paredzēts mainīt plānojumu, un tādēļ tiek nojauktas krāsnis un daļa no esošajām sienām. Noņemot apmetumu, atklājās daudz sliktāks ārsienu stāvoklis, nekā varēja domāt. Te tad arī beidzās ilūzijas par vieglu un ātru darbiņu.

2020. gada 30. marts. Esmu nonācis līdz pamatiem. Lai tos varētu sākt sakopt, tie ir jāatsedz no zemes slāņa. Pārsteigumi, jaunumi un fiziski smags darbs, bet darbu paveicu. Atklājās vairākas nepatīkamas lietas: sadrupusi saistviela, sapuvuši baļķi un sienas.

Ar to darbi, protams, nebeidzās. Tie aizvien turpinās.

***

Vai atceries pašu sākumu?

Pirmais brauciens uzmērīt māju, lai sagatavotu projektu darbiem, bija 2019. gada 22. janvārī – tā gada ziemas vienīgajā visaukstākajā dienā. Todien bija mīnus 22 grādi sals. Tas sievai ir mantots īpašums, un līdz tam mēs vismaz gadā reizi no Rīgas tur braucām.

Vienu laiku dzīvoju tur un braukāju uz Rīgu, tad visa ģimene 2019. gada augustā pārvācāmies uz dzīvokli Rūjienā. Pirmajā gadā auklēju dēlu Gustavu, kamēr sieva jau pēc mēneša sāka strādāt. Nākamajā gadā iekārtojām dzīvošanu lauku mājas klētī, lai pa vasaru varam būt uz vietas.

Kā nonāci pie idejas par lauku māju?

Mācījies esmu par pavāru konditoru, taču nostrādājis savā profesijā tikai pāris gadus. Ilgu laiku strādāju pārdošanā. Esmu kaislīgs motociklists, ar ko arī saistīta liela daļa manas dzīves – esmu sacensību organizators, tehniskais tiesnesis. Iemesls, kāpēc 40 gados pārvācos no Rīgas uz laukiem, ir pusmūža krīze. Pametu darbu un auklēju tikko dzimušo Gustavu, kurš man ir trešais bērns. Pirmie divi ir jau pilngadīgi. Gustavs bija tas lūzuma punkts, kad es vairs negribēju turpināt dzīvi tādu, kāda man tā bija tobrīd. Neredzēju, ka es kaut ko vērtīgu aiz sevis atstāju. Gribēju to mainīt, lai man vecumdienās būtu, ko stāstīt mazbērniem pie kamīna. Tas nav nekas īpašs, ja man būtu jāstāsta, ka es tirgoju papīru… Tā man radās mērķis, turklāt biju braucis palīgā draugiem, kuri bija iegādājušies īpašumu laukos, un man arī sev gribējās kaut ko uzbūvēt. Radās doma pārvākties no pilsētas uz laukiem, un es šo domu «pārdevu» sievai Agnesei. Viņai bija viens noteikums, ka tur visam jābūt modernam, ar visām pilsētas ekstrām. Sākumā nebija doma nākt uz Rūjienu. Gribējām nopirkt īpašumu 20 km rādiusā ap Rīgu, ņemot vērā to, ka Agnesei darbs bija Rīgā, bet neko atbilstošu nevarējām atrast, un sākām domāt: kāda gan atšķirība – 50 km vai 160! Vēl arī tas fakts, ka labāk ir naudu ieguldīt savā lauku īpašumā.

Caurskatot mājas atjaunošanas video, kur no vecās mājas ir palikušas tikai ārsienas un viss cits būvēts no jauna, rodas jautājums: vai atjaunošana nesanāca vēl dārgāk?

Ņemot vērā to, ka pati māja bija labā stāvoklī, sākotnējais plāns bija atjaunot māju apdzīvojamu vienas vasaras laikā – izravēt ārā visu veco, ielikt riģipsi, ieliet betona grīdas, salikt plastmasas logus, nomainīt jumtu, ielikt apkures katlu, un esam gatavi tur dzīvot! Bet… es iepazinos ar cilvēkiem, kuri man iemācīja mīlēt vecas mājas un saprast, kādai ir jābūt senai koka ēkai. Ja darītu tā, kāds bija sākotnējais plāns, es to māju nogalinātu un būtu pēdējais, kas tajā būtu dzīvojis. Es gan arī nekad neesmu atbalstījis vecu ēku nojaukšanu, lai tās vietā celtu jaunu. Ar labām zināšanām un prasmēm gandrīz jebkura māja ir glābjama.

Vai, ieviešot visas pieejamās mūsdienu ērtības, ir iespējams saglabāt senās lauku sētas dvēseli?

Ir! Mums viss darbojas ar elektrību. Nav jāskalda malka un jākurina, mājā ir siltais ūdens, kanalizācija. Mums ir, kā tagad saka, klimata neitrāla ēka, kas nozīmē, ka aiz sevis neatstājam nekādu piesārņojumu, viss, no kā sastāv māja, ir pārstrādājams, mēs neveicinām globālo sasilšanu. Galvenais, ka esam maksimāli neatkarīgi no ārējiem resursiem. Elektrības patēriņš mums ir diezgan augsts, bet, pateicoties saules paneļiem, mēs par elektrību maksājam vienu vai divus mēnešus gadā, t.i., pa vasaru saražojam tik daudz, lai līdz janvāra beigām elektrības pietiktu.

Pieredzes trūkums tevi nebiedēja. Vai bija, kā paruna teic, ka darbs dara darītāju?

Man bija pietiekami daudz brīvā laika un bija žēl tērēt naudu meistariem, tāpēc nolēmu, ka darīšu visu pats. Tā kā tas ir mans īpašums, nav tik ļoti jāuztraucas, ka kaut ko sačakarēšu. Noņemot visus apšuvumus un iekšpusē sienām apdari, atklājās, ka apakšējais baļķis ir jāmaina. Sāku meklēt internetā informāciju, kā to darīt. Aptuvena saprašana bija, un tikai darot redzēju, vai tas strādā vai nestrādā. Lasīju vecas grāmatas par būvniecību, meklēju cilvēkus, kas kaut ko šajās lietās zināja, braucu uz semināriem, meklēju speciālistus no modernās būvniecības nozares. Uzklausīju daudzus un centos filtrēt to, kas man ir vajadzīgs. Meklējot apkures veidus, tika veikta vesela pētniecība un atrasts netradicionāls risinājums – elektriskās sienas, resp., apkure iemūrēta sienā. Tā darbojas identiski krāsns mūrītim. Apkure sanāk salīdzinoši lēti. Tāds eksperiments nebija ar lielu risku, un šobrīd varu teikt, ka tas simtprocentīgi strādā.

Vai mājas tīrīšanas vai atjaunošanas procesā neatklājās kas interesants?

Tas, ka mājai ir vismaz simt gadu. Mājas zemesgrāmatas dokumentācijā senākais piefiksētais datums ir 1918. gads. Tīrot saimniecības ēku, atradu senus darba instrumentus, kas visticamāk bija izmantoti, šo māju ceļot, un arī man tie noderēja. Visinteresantākā ir viena šķipele, ar kuru esmu izracis visu mājas iekšpusi. Arī vairākas ēveles, kas labi noderējušas, gatavojot koka lietas. Man ir jaunie instrumenti, bet vecie darbarīki arī labi kalpo.

Gandrīz katrā video redzams, ka lielu uzmanību pievērs dabai – ir saulrieti, migla, pieklīdis kaķis, pele, stārķi, stirnas dārzā…

Par to jau liecina šī projekta nosaukums – Idille. Es zinu Latvijā daudz skaistu vietu, kur skaista daba, bet šī vieta no tām ne grama neatpaliek. Vienīgais, kā pietrūkst, lai te būtu Paradīze, nav blakus ūdens. Līdz Rūjai kilometrs. Tas nosaukums bija ar nodomu piemeklēts, jo tālākā nākotnē plānoju attīstīt viesmīlības jomu.

Vai viss ir tā, kā biji iztēlojies?

Vadlīnijas ir palikušas, bet idejas mainās, nāk klāt un aug. Ja nevaru izdomāt, kā vienu vai otru lietu izdarīt, visbiežāk es risinājumu nosapņoju. Ja ar kādu problēmu aizeju gulēt, no rīta pamostos ar risinājumu. Bet šobrīd, protams, padarīti ir tikai daži procenti no kopējā plāna. Tas man darbs visam mūžam. Vasaras beigās tika pabeigts mājas pirmais stāvs, ko šobrīd apdzīvojam. Vēl jāizbūvē otrajā stāvā istabas bērniem Gustavam un Austrai.

Tagad, kad pats esi daudz apguvis, vai dalies savās zināšanās?

Man nav žēl dalīties pieredzē. Pie mājas atjaunošanas video cilvēki bieži rakstīja un uzdeva jautājumus. Ar tagadējām zināšanām saprotu, kur meklēt problēmām risinājumus. Cilvēki, kuri domā vai jau sākuši atjaunot senas ēkas, aicina konsultēt. Piemēram, Madonas pusē, Siguldā, Zilākalnā… Esmu atradis to, ar ko vēlos nodarboties un veidot nākotnē biznesu – konsultācijas koka ēku atjaunošanā, kā arī paši atjaunošanas darbi.

Gribu piebilst – nevajag baidīties no izaicinājumiem un vajag mīlēt seno! Un kas ir svarīgi – jāizmanto dabiskie materiāli, kas tuvumā pieejami.

2019. gads. Māja vēl snauž pirms lielajām pārmaiņām.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007