Simtgadīgās Pļaviņu mājas pulcina Brīnumu dzimtu

Auto rinda uz Pļaviņu mājām

Pie Jeru pagasta Pļaviņu māju saimniecības ēkas uz soliņa sēž Mirdza. Viņa kā mīļš ciemiņš savās dzimtajās mājās šodien ieradusies laikus. Iebraucamā ceļa galā starp diviem ozoliem rotājas sveiciens Brīnumu dzimtas saieta dalībniekiem. Pati māja ir liepu un ozolu ieskauta. Tās apkārtni rotā savulaik Mirdzas gādāti un stādīti ceriņi, jasmīni un tūjas, skaistie rododendri, flokši, peonijas, un kā nu bez ābelēm! Ir gan Baltā dzidrā, gan Serinka, gan Rudens svītrotais. Pie saimniecības ēkas centrālo vietu ieņem muzeja cienīgs eksponāts – ar zirgu velkamais siena grābeklis. Pagalmā uzslieta liela telts, izlikti gari galdi un soli un sagatavota ugunskura vieta lielam zupas katlam. Viss svētkiem izpušķots un meijām rotāts. Mājas jaunais saimnieks Dainis Engers ar sievu Edīti šai dienai ir gatavojušies sen un ļoti rūpīgi. Viss sagatavots.

Mirdza vēro, kā no Rūjienas-Valmieras lielceļa uz Pļaviņu māju ceļa iegriezušās viena mašīna pēc otras. Uzsitot vieglu putekļu vērpeti, automašīnas garā, garā rindā brauc šurp. Mirdzai acīs sakāpj asaras… Kur gan citur tāda parāde var braukt nekā tikai uz Pļaviņām! Kad vēl ir redzēts tik saviļņojošs skats! Asaras uz brīdi aizmiglo skatu – tie visi ir tuvi un mīļi radinieki, kas šodien satiksies priecīgā notikumā. Viņi visi Skudrītes kapsētā vispirms apciemojuši Brīnumu dzimtas aizsācējus – Ādamu un Kristīni, aizdeguši svecītes, godinot viņu piemiņu, un tagad brauc uz Pļaviņām, kurās reiz ir sācies Brīnumu dzimtas stāsts. Patiesībā pat vēl agrāk – ar rentnieku Brīnumu, arī Ādamu vārdā, kurš izpircis zemi, uz kuras vēlāk cēla Pļaviņu mājas.

Simtgadei par godu

Ideju organizēt Brīnumu dzimtas saietu netieši pamudinājusi pati māja. Pēc veco saimnieku aiziešanas mūžībā māja kādu laiku stāvēja tukša. Ādama mazdēls Dainis, kurš ir Brīnumu dzimtas ceturtā paaudze, ieguvis īpašumtiesības, uzsāka dzīvojamās mājas atjaunošanu un mājas sijā atrada iezīmētu tās celtniecības gadu – 1921. Tas rosinājis ideju mājas simtgadē rīkot radu saietu. To atbalstījis gan brālēns Kaspars, gan pārējie domubiedri, un visi ķērās pie svētku plānošanas un organizēšanas. Saiets būtu varējis notikt jau 2021. gada vasarā, kā plānots, taču to patraucēja kovids. Beigu beigās tam bija lemts notikt šovasar – 19. augustā.

Pļaviņās sapulcējās vairāk nekā 30 Brīnumu dzimtas radi. Vecākajam pāri par 80 gadiem, bet jaunākajam pusotrs gadiņš, kas ir jau sestā Brīnumu dzimtas paaudze.

Kā mūsdienās reti kurai ģimenei, Brīnumiem visi radiņi nav izkaisīti plašajā pasaulē, bet dzīvo Latvijā un pārsvarā Vidzemē – tālākie Rīgā, ir Strenčos, tepat Rūjienā un Jeru pagastā.

Brīnumu dzimta var lepoties ar visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Viņu vidū, piemēram, ir dārzkopji, medicīnas un izglītības darbinieki, zemnieki, ugunsdzēsēji, šoferi, meža speciālisti, sociālās aprūpes darbinieki, aptiekāri, pārdevēji u.c., bet kāds no jaunākās paaudzes izvēlējies studēt arhitektūru un vēl cits mācās par ugunsdzēsēju glābēju.

Brīnumu dzimtas stāsts

Pļaviņu saimnieks Dainis lūdza Māru Brīnumu uzrunāt saieta dalībniekus. Mārīte, kā viņu dēvē vietējie, visu savu darba mūžu strādājusi par Jeru pagasta sekretāri un ar savu darbu un inteliģenci iemantojusi Rūjienas apkārtnes cilvēku cieņu. Saieta dalībnieki ieklausījās viņas stāstā par Brīnumu dzimtas priekštečiem, kuru piemiņa visus ir sapulcinājusi vienkopus.

«Šodien, 19. augustā, 2023. gadā, skaistajā vasaras dienā mēs, daļa no Brīnumu dzimtas, esam sapulcējušies Jeru pagasta Pļaviņās Ādama Brīnuma tēva, arī Ādama, 1921. gadā celtajā mājā, lai pakavētos atmiņās. Tai apritējuši jau 102 gadi. Pirms trim dienām, 16. augustā, Pļaviņu māju saimniekam Ādamam Brīnumam apritēja 120. dzimšanas diena un 45 gadu atceres diena kopš viņa aiziešanas mūžībā,» teica Mārīte, aicinot klātesošos ar klusuma brīdi dziļā pateicībā viņu pieminēt. «Es, Māra, Brīnumu dzimtā ienācu pirms 53 gadiem, apprecoties ar Ādama vecāko dēlu Imantu. Tagad pavērsim Pļaviņu mājas durvis uz Brīnumu dzimtu. Kā jau minēju, māju uzcēla Ādama tēvs Ādams 1921. gadā. Uģa Niedras grāmatā «Mājvieta», kas bija veltīta īpaši Jeru un Naukšēnu pagastam, ir aprakstīta zemes reforma, kas atnesa pārmaiņas jau no 1850. gada. Vidzemē bija atļauts pirkt zemi mūžīgā lietošanā. Par to ilgi prātuļoja vienatnē un krogū kalpi un gājēji. Vidzemes guberņā cena par zemi bija viena no augstākajām. Zemnieki reformai neticēja, un lēni tapa pašapziņa, ka darbs tas pats – art, sēt, kopt, vākt, bet augļi pašiem un bērnu bērniem, un no muižas zemi varēja izpirkt par sudraba rubuļiem. Acīmredzot arī Ādams Brīnums vispirms bija rentnieks, tātad arī viņš izpirka zemi. Ģimenē bija dzimuši seši bērni: dēls Ādams bija ceturtais bērns. Bez viņa vēl meitas Marta un Berta, bet pārējie bērni jaunībā agri miruši. Ādams mira 1956. gadā, bet viņa sieva aizsaulē bija aizgājusi jau 1944. gadā.»

Izsūtīšana Brīnumu ģimenei gāja secen, jo zeme viņiem bija neliela, aramzeme tikai 8 hektāri.

«Pļaviņās palika saimniekot dēls Ādams un noskatīja 12 gadus jaunāko Kristīni Ozolu no Rencēniem, atveda uz savām tēva mājām. Viņi apprecējās 1939. gada 29. oktobrī. Ģimenē piedzima pieci bērni – Imants, Mirdza, Ilga, Gunārs un Vilnis – un viņiem visiem bija laimīga bērnība dzimtajās mājās. Sākoties skolas gaitām, katrs aizgāja savu ceļu. Saimniecībā palika vecākais dēls Imants. Meita Mirdza beidza Bulduru dārzkopības tehnikumu, Ilga – Rēzeknes piensaimniecības skolu, Vilnis mācījās Rūjienas vidusskolā un strādāja Lauktehnikā, bet Gunāram agri pārtrūka dzīve. Pēc Rūjienas vidusskolas absolvēšanas viņš strādāja Vangažu proftehniskajā skolā, nodibināja ģimeni. Palika mazā meitiņa Jolanta. Šobrīd uz mums no mākoņu maliņas noraugās arī Ādama bērni Ilga un Imants.

Kolhoza laikā, tāpat kā savā saimniecībā, bija daudz un smagi jāstrādā. Ādams kopa zirgus, Kristīne – govis un cūkas.

Ādama ģimenē bija arī smagi brīži. Notika autoavārija, Ādamam sēžot kravas automašīnā uz malkas kravas un mašīnai nokrītot no Cūkaušu tilta. Viņš izdzīvoja. Kristīne smagi cieta, satrakojoties zirgam uz ceļa pie Raibajām dzirnavām. Smagākais brīdis Ādama ģimenē bija dēla Gunāra aiziešana no dzīves. Tas bija Gunāra lēmums.

Tā pagāja gadi un darba mūžs, skumjie un priecīgie brīži Pļaviņās. Ādams no šīs pasaules šķīrās 1978. gada 16. augustā savā 75. dzimšanas dienā. Kristīne nodzīvoja 17 gadus ilgāk un mūžībā devās 81 gada vecumā.

Aicinu šodien dalīties atmiņās Ādama bērnus, kuriem bija lemts pabūt kopā ar Ādamu un Kristīni! Baudiet šo mirkli, jo mirklis ir laimes mērvienība,» atgādināja Mārīte.

Šķīrāmies ar domu atkal satikties

Jaukajā vakarā bieži skanēja: «Vai atceries?» Vecākās paaudzes šķirstīja līdzpaņemtos foto albumus, pētīja fotogrāfijas un baznīcas dokumentus, atcerējās seno dienu tikšanās reizes pēc kapusvētkiem vai Ziemassvētkos, kad Ādamam vārda diena. Tikmēr jaunākās paaudzes un paši mazākie laiku pavadīja spēlēs un rotaļās.

Seniori kavējās atmiņās līdz pat pusnaktij un atvadoties pateicās jaunajiem Pļaviņu mājas saimniekiem par uzņemšanu un izteica cerību, ka šī tradīcija turpināsies.

«Tas bija tik jauki!» atceroties saietu, saka Mārīte. «Samīļošanās, satikšanās… Strenču radinieki arī uz kapusvētkiem brauc, uzturam siltas attiecības. Jaunākā paaudze ir draugos un feisbukā, un viņiem šādas tikšanās varbūt nav vienīgā saziņa ar sava vecuma radiem, kā tas ir mums, vecākajām paaudzēm. Ar tādu domu šķīrāmies, ka turpināsim satikties.»

Vēl Mārīte piebilst, ka Dainis, ieguldot savu darbu un entuziasmu, Pļaviņu mājas atjauno mīlestībā pret vecotēvu un vecomāti, un pats atzīst, ka vecvecāki, redzot padarīto, noteikti priecātos. Pļaviņu mājās Brīnumu dzimtas radinieki atkal varēs satikties un paciemoties kā agrāk pēc kapusvētkiem un citās jaukās reizēs.

Brīnumu dzimta Jeru pagasta simtgadīgajās Pļaviņu mājās.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023