Kā mazā Saeima un Ministru kabinets

«Esam institūcija, kas uzstāj, ka reģionālajai politikai jātiek veidotai ilgtermiņam.

Tā kā reģionālā politika pēcpadomju telpā, 1990. gada 4. maijā atjaunojoties Latvijas neatkarībai, bija jaunums, visiem kopā nācās mācīties, lai rastu ilgtermiņa skatījumu un nedzīvotu no vienām vēlēšanām uz otrām, no vienas reformas uz nākamo. Saprotot, ka kāds posms sistēmā pēc rajona padomju likvidācijas iztrūkst, par tādu kā kompromisa variantu kļuva plānošanas reģions. Kādu brīdi rajonu padomes un plānošanas reģioni strādāja vienlaikus.

Salīdzinājumā ar citiem Latvijas reģioniem Vidzemē tā saucamās lauku telpas ir visvairāk, taču mums ir vismazākais iedzīvotāju skaits un blīvums. Uzsākot jebkuru darbību, to ņemam vērā. Ikdienas darbu gūzmā pašvaldības reizēm piemirst par skatījumu pāri sava novada robežai. Strādājot pie saviem plānošanas dokumentiem, mēs cenšamies līdzsvarot visas teritorijas attīstību. Piebildīšu gan, ka sākotnēji plānošanas reģionam nodotās funkcijas tika noteiktas konkrētāk. Arī pašvaldībām, ja tās nebija apmierinātas ar mūsu attīstības plānošanu, bija iespēja griezties ministrijā, pierādot savas prioritātes.»

Vidzemes plānošanas reģiona Teritoriālās plānošanas nodaļas vadītāja Ieva Kalniņa: «Tolaik atzinumu par teritorijas plānojumu pašvaldībām devām ministrijas vārdā. Mūsu uzdevums bija izvērtēt, vai attīstības plānojums izstrādāts atbilstoši normatīvo aktu prasībām – vai ņemti vērā iedzīvotāju iesniegumi, vai uz tiem ir atbildēts, vai rīkota publiskā apspriešana, un Ministru kabineta noteikumos bija diezgan detalizēti norādīts, kam pašvaldību attīstības plānojumos jābūt. Tomēr pamazām tas pamainījās – lielāka atbildība tika uzlikta pašām pašvaldībām, un pašlaik Vidzemes plānošanas reģions sniedz atzinumus par dokumentu atbilstību mūsu mērķiem un prioritātēm, kā arī nacionālā līmeņa plānošanas dokumentiem. Savukārt ministrija skatās, vai pašvaldība ir tiesīga realizēt saistošos noteikumus no juridiskā viedokļa. Pašlaik plānošanas process vairāk balstīts uz sabiedrības, tostarp uzņēmēju, līdzdalību, sadarbību ar citām pašvaldībām. Mūsu plānošanas dokumentu pamatprioritātes ir: cilvēks, ekonomika, teritorija.»

Guna Kalniņa-Priede: «Vidzemes plānošanas reģiona sadarbība ar uzņēmējiem ir daudzpusīga – gan sniedzam konsultācijas, gan arī piedāvājam apgūt jaunas zināšanas, tās atvedot no ārvalstīm, vai arī pašus uzņēmējus turp aizvedot. Caurlūkojot šobrīd īstenošanā esošos projektus, redzams, ka uzņēmējdarbība ir viena no reģiona lielākajām prioritātēm. Uzņēmējiem ar inovāciju brokera starpniecību palīdzam iziet starptautiskā apritē, jo tas nebūt nav vienkārši – ja uzņēmējs nav kādas biedrības vai Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru sarakstā, šādas iespējas ir pat ļoti mazas, sevišķi mazajiem un vidējiem uzņēmējiem nepieciešamo finanšu resursu, kontaktu trūkuma dēļ. Lielajiem uzņēmējiem vienmēr vieglāk – ilgtermiņā saprātīgi darbojoties, iziet starptautiskajā apritē iespēja ir. Savukārt, startējot projektos, var mācīties no veiksmīgākajiem stāstiem, sadarboties ar pētniekiem, piemēram, ar Vides risinājumu institūtu Priekuļos. Zināšanas ir ļoti svarīgas, taču nereti uzņēmējiem pašiem individuāli pie tām ir grūti tikt. Vidzemes plānošanas reģionam, strādājot ar projektiem, šo daudzo gadu laikā izveidojušies daudzi sakari, ir pieejamas dažādas Eiropā praksē balstītas sadarbības platformas. Un ir arī labi, ja zinošs eksperts atbrauc pie mums. Kad tas bija iespējams, uzņēmējus pēc pieredzes vedām uz ārzemēm, tas bija ļoti neatsverami.»

Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību vadītāja Anita Āboliņa: «Pieminēšu vēl divus reģiona attīstības virzienus – inovācija un bioekonomika. Nu jau trešo reizi organizēsim Vidzemes inovāciju nedēļu, kur turpināsim stāstīt un atgādināt, kas patiesībā ir inovācija, aicināsim mainīt joprojām pastāvošo priekšstatu, ka inovācijas ir saistītas vienīgi ar tehnoloģijām vai programmēšanu, ka tas ir dārgi. Inovāciju nedēļa ir pasākumu kopums, kas paver plašāku redzesloku, iedvesmo vidzemniekus, tostarp arī uzņēmējus.»

Guna Kalniņa-Priede: «Kad projekti tiek izsludināti, skatāmies, kas ir mūsu plānošanas dokumentos, kādas prioritātes esam izvirzījuši, kāda ir mūsu interese iesaistīties konkrētos projektos. Plānošanas reģiona statuss sniedz mums priekšrocības, kādu pašvaldībām reizēm nav – varam startēt partnerībā. Mums ir plašs sadarbības tīkls, un mūs arvien aicina piedalīties. Darbs norit, sasaistot vietējā, reģionālā, nacionālā, pat Eiropas līmeņa mērķus un vajadzības.»

Ieva Kalniņa: «Protams, tā gluži nav, ka projekti paši mums nokrīt priekšā. Iesaistīšana partnerībā ir mūsu cilvēku – projektu vadītāju, ekspertu – daudzu gadu ieguldījums. Mums tiek dota unikāla iespēja strādāt pie jauniem projektiem, arī tādās programmās, kā, piemēram, Apvārsnis 2020, kas ir ar zinātnisku ievirzi un dod milzīgu pieredzi, sadarbojoties ar Eiropā atzītiem pētniekiem. Tas, ka mūs partnerībās aicina vēl un vēlreiz, apliecina mūsu spējas un varēšanu.

Vidzemē par galvenajām industrijām uzskatāmas: mežsaimniecība, kokapstrāde, metālapstrāde, piena pārstrāde, ķīmiskā rūpniecība, IKT, tūrisms, radošās industrijas. Šīs jomas savā darbības stratēģijā esam iezīmējuši jau 2014. gadā. Sekojam procesiem, vērojam, kurai no jomām šajos pandēmijas apstākļos ir spēcīgāks potenciāls, un tā šobrīd ir pētniecība, kur iespējams balstīties uz materiāliem resursiem. Pašlaik norit darbs pie jaunās attīstības programmas izstrādes – dokuments tiks veidots, pulcējot kopā dažādas ieinteresētās puses, lai visi kopīgi noteiktu nākamā perioda prioritātes – tās top, visiem kopā diskutējot.»

Guna Kalniņa-Priede: «Jaunajiem speciālistiem, kuri pie mums atnāk ar akadēmisko izglītību, ir izaugsmes iespējas. Esam piesaistījuši projektu speciālistus no citiem reģioniem, arī no Rīgas. Katrs no viņiem iedegas par savu lietu, un pat grūti pateikt, kuri no projektiem ir nozīmīgākie. Svarīgākais, manuprāt, ir starptautiskajā sadarbībā iegūto iznest līdz iedzīvotājiem. Tas, liekas, izdevies ar projektu «Transports pēc pieprasījuma», kur skaidri redzams, kā iegūtās zināšanas palīdz uzlabot ikdienas vajadzības. Starp citu, gan pārējie Latvijas reģioni, gan Eiropa ieinteresējusies par šo mūsu projektu – rezultāti bija ļoti labi. Domājam, ka šis, ar projekta līdzekļiem finansētais izmēģinājums, būtu nu jau ar valsts atbalstu jāievieš uz palikšanu. Mobilitātes jautājums visā Eiropā ir ļoti aktuāls – jāmeklē risinājumi. Nozīmīgs kurss uzņemts arī spēcīgas bioekonomikas ekosistēmas ieviešanai Vidzemē, lai maksimāli izmantotu dabas resursus, piedāvājot pakalpojumus un produktus ar augstu pievienoto vērtību, bet šie ir tikai daži no piemēriem. Cilvēki vēlas dzīvot šeit un tagad. Tāpēc strādājam ar dažādu jomu projektiem.»

Ieva Kalniņa: «Jāpiemin arī Interreg Europe projekti, kas ir paredzēti, lai pilnveidotu dažādu valsts un reģionālā līmeņa politikas dokumentus, veicinot gan uzņēmējdarbības attīstību, gan arī, lai uzlabotu dzīves vidi. Vairākas mūsu rekomendācijas tika ņemtas vērā, izstrādājot Inovāciju vaučeru programmu – tas mums bija liels sasniegums.

Domājot par jauno programmu, kas atrodas izstrādes stadijā, liels izaicinājums ir saprast, ko spēsim izdarīt nākamajos septiņos gados, kas būs tās unikālās lietas, kas arvien liks cilvēkiem saredzēt jaunu potenciālu dzīvei reģionā. Tajā pašā laikā reģiona attīstības ilgtspēja būs atkarīga no tā, kā spēsim apsaimniekot savu naudu, jo attīstību plānot tikai ar Eiropas finansējumu nav ilgtspējīgi, dzīvot no projekta uz projektu nav risinājums.»

Ieva Kalniņa: «Ļoti grūti veicas ar deinstitucionalizācijas projektu. No padomju telpas nāk līdzi izpratne par cilvēkiem ar garīga vai fiziska rakstura problēmām – sabiedrība joprojām ir pret viņiem neiecietīga, no viņiem norobežojas. Mums jāuzņemas līdzatbildība, jāsapazīstina, jāsaved kopā šīs sabiedrības grupas.»

Guna Kalniņa-Priede: «Labi, ka ir ļoti spēcīga deinstitucionalizācijas projekta komanda, arī pašvaldību sociālie dienesti šajā jomā daudz izdara.

Patiesībā gandrīz nav nevienas jomas, kurā nestrādājam. Esam tādi kā universālie kareivji. Iespējams, ka pavisam tuvā nākotnē arī suņu un kaķu ķeršana, kā arī kultūrvēsturisko pieminekļu apkopšana un apzaļumošana būs mūsu pienākums. Tas vairs nav nopietni... Būtu stingri jānodala, ko dara valsts, ko reģionālais līmenis, ko pašvaldības. Paši jokojam, ka Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padome ir kā mazā Saeima, administrācija darbojas kā tāds Ministru kabinets, bet pašvaldības kā ministrijas. Bet, ja nopietni, – ir izstrādāts kārtējais konceptuālais ziņojums par mūsu nākotni. Tas parādīs, ko Latvijā saprotam ar terminu reģionālā politika...

Pirms pāris gadiem mums tika uzticēta remigrācijas koordinēšana reģionā, lai atgrieztu mājās savulaik krīzes laikā izbraukušos tautiešus. Tika izveidota speciāla programma, kam atvēlēts diezgan nopietns valsts finansējums, tostarp tika izsludināts arī uzņēmējdarbības atbalsta konkurss (pandēmijas dēļ tas pašlaik apstājies), kas ļāva dažiem remigrantiem iegūt finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai. Bet man jautā, kāpēc uz šādiem pašiem nosacījumiem atbalstu nevar piešķirt vietējiem cilvēkiem, lai viņi no Latvijas neaizbrauktu. Un man nav ko teikt.»