Kad zivis nezina, ko par viņām zinām
Katram makšķerniekam ir savi dabas novērojumi un pazīmes, kad zivis varētu ķerties labi un ir vērts uz copi doties, vai arī kad cerības tikt kaut pie kāda loma ir gauži mazas un nav pat jēgas makšķeres auklu ūdenī slapināt. Tomēr ir dažas, vairuma makšķernieku akceptētas pazīmes, kad zivis ķeras (vismaz tām vajadzētu ķerties) nedaudz labāk nekā citkārt.
Tā zivis labi ķeras, kad nav vēja, ūdens ir pietiekami mierīgs ar maziem vilnīšiem un debesis ir apmākušās. Labi, it sevišķi plēsīgās zivis ķeras dienā, kad gaidāms pērkons, vislabāk stundu pirms negaisa, kad pērkons jau kaut kur tālumā ducina. Laba cope būs arī vēl vismaz pusstundu pēc negaisa (veiksies gan vien tiem, kuri negaisu būs pie ūdeņiem aizvadījuši un pagūs pēc tā vēl šajā pusstundā iekļauties). Lai zivis kaut cik labi ķertos saulainā laikā, ir jāpūš pietiekami siltam, bet ne pārāk stipram dienvidu vējam. Visaktīvākā tad cope ir ūdenstilpes ziemeļu krastā, kur tiek sapūsts siltāks ūdens. Pie laba loma, ja vien nebaidāties no lietutiņa kā cukura maiss, tiksit arī, kad smidzina silts «sēņu lietutiņš» un padara ūdens virsmu necaurredzamu.
Tikt pie laba loma maz ir cerību, kad jau vairākas dienas un naktis pūš austrumu vējš. Kāds mans copes biedrs vismaz cerēto lomu ziņā to allaž dēvēja par «bada vēju no plašās Krievzemes».
BIJA LABA COPE. Kad izraudzīta laba diena, arī loms ir labs. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv