No izaicinājumiem neatsakās

Valstī ir daudz vispārizglītojošo skolu un daudz mazāk iestāžu, kur bērniem tiek nodrošināta laba speciālā izglītība. Kā tas ir — kļūt par samērā retas mācību iestādes direktori?Lai tā būtu kā lēkšana no klints aukstā ūdenī, jo svarīgākais ir uznirt un redzēt virzienu, kurā tu iesi. Es parasti izaicinājumiem piekrītu, un tad ir jātiek galā. Šis ir liels izaicinājums, jo Valmierā tika apvienotas divas izglītības iestādes — pirmsskola un Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātvidusskola. Katrai no šīm iestādēm, katram kolektīvam ir milzīga darba pieredze. «Bitītē» mācās bērniņi ar ļoti dažādiem attīstības traucējumiem, un iepriekšējā tās vadītāja noteikti ir ieguldījusi milzīgu darbu, lai vide bērnudārzā būtu tik laba. Gan infrastruktūras, gan pedagogu ziņā. Un vājdzirdīgo bērnu skolai ir tik senas skolas dzīves tradīcijas, es domāju, ka kolektīvā strādā tādi profesionāļi, kādu citviet Latvijā nemaz nav. Mums ir ļoti labi resursi attīstībai, jo vienu gan uzsveru: speciālā izglītība, gluži tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Šis amats ir izaicinājums ļoti daudz strādāt.

Vai sirdī jūs esat skolotāja?

(Aizdomājas) Man ir augstākā pedagoģiskā izglītība un arī juridiskā. Kad strādāju Ģenerālprokuratūrā, kāds no pieredzējušiem kolēģiem man teica: «Tava vieta ir civiltiesībās!» Un es to paņēmu par ceļa maizi, kad strādāju arī bāriņtiesā, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas nodaļā, kur tika aizstāvētas ģimeņu un bērnu intereses, kas bija atvērta Valmierā. Jā, esmu strādājusi arī bērnudārzā un pašvaldībā par izglītības speciālisti. Kāpēc to vispār saku? Tāpēc, ka mani laikam visvairāk interesē tas, kā varu palīdzēt bērniem, atbalstīt ģimeni. Man tas bērns ir svarīgākais. Viņa tiesības, iespējas, izglītība.

Esat vadījusi arī iekļaujošās izglītības atbalsta centru un pedagoģiski medicīnisko komisiju tepat Valmierā. Tas nozīmē, ka esat bijusi kopā ar ģimenēm, kuru bērniem jāatrod sava vieta bērnudārzā, skolā un vēlāk sabiedrībā. Kāda ir speciālās izglītības loma un vieta vispārējās izglītības sistēmā?

Tendence ir tāda, ka arvien vairāk bērnu, kuriem ir kādi funkcionāli, somatiski traucējumi, arī bērni ar mācīšanās traucējumiem var mācīties un viņi arī mācās vispārizglītojošās skolās. Bērniem ar mācīšanās traucējumiem, bērnam, kurš ir ratiņkrēslā, bet ar labu intelektu, nav jāmācās speciālajā skolā. Runa ir tikai par nepieciešamību pielāgot mācīšanās vidi. Daudzās skolās pedagogi ir ļoti atsaucīgi, daudz mācījušies, iestādēs ir stiprināts atbalsta personāls, un bērni ar saglabātu intelektu var iegūt pamata vai vidusskolas izglītību parastā skolā. Es pat teiktu, ka nav lielāka nozieguma pret bērnu, ja nepareizi situāciju izvērtē, nepārvērtē un bērnu, kurš var mācīties parastajā skolā, nosūta uz speciālo.

«IR JĀBŪT IESPĒJAI, ka bērni, kuru intelekts neatbilst akadēmisko zināšanu apguvei, pēc pamatizglītības iegūšanas Valmierā var mācīties tālāk,» tā Iveta Kļaviņa, uzsverot, ka pēctecība būtu profesionālo iemaņu apgūšana. Jāņa Līgata foto