Laika dzirnavas maļ

Pa šo celiņu braucot, var pa taisno iebraukt Abulā. Laivotāji tā dara. Noliek mašīnas «Dzirnavu» pagalmā, izvelk peldamo tupeli, kāda nu katram ir, un metas viļņos. Tas gan jādara lejpus dzirnavām, jo «Dzirnavas» nav tikai māju nosaukums. Šajā vietā uz Abula ir īstas, kas reiz malušas un bīdelējušas. Tagad ūdensdzirnavas klusas, miltu un mandeļu gaņģi nestrādā. Uz upes ir maziņš HES, kas ražo elektrību, bet ar Dainu mēs varam runāt par zemi, maizi, darbu, par pašu dzīvi, nevis biznesu vai peļņu. Daina Trikātu zina līdz kaulam, viņa Latviju mīl līdz sirds dziļumam, un vēl viņa zina vēsturi, jo dzīvojusi pie trijām varām. Viņas dzīvi malušas likteņdzirnas, bet nodzīvotie mūža gadi ir tāds dzīvs apliecinājums, ka cilvēks ir diezgan stiprs krams, ja izvēlas dzīvi, ja nekad nepadodas, ja izdzīvo, spītējot laikam, varām un drusku arī paša liktenim.

SOĻU UN DOMU NOSPIEDUMUS var meklēt un atrast šajā zemē, šajās mājās, arī dzirnavās. Te ļaudis dzīvojuši un strādājuši vairāk nekā pusotru gadsimtu. Daina Boškina dzirnavās strādājusi, iemācījusies meldera darbus. Blakus tām viņas mājas, kuras arī sauc «Dzirnavas». Ārijas Romanovskas foto