Lieldienu šūpolēs
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Latvieši dalās ar Sauli šajā priekā, veikdami dažādas rituālas darbības. Šūpodamies viņi it kā iekustina kūtrās ziemas gaisu, palīdzēdami Saulei kāpt augstāk Debesu kalnā. Šūpoļu gaita iezīmē apļa daļu. Aplis ir pilnība, veselums, noslēdzies ritums, cikls. Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā — ābelei nokrita zeltābolītis;/ Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu no zelta, no vara, no sudrabiņa. Jo augstāk esam šūpojušies — lielāka šī apļa daļa iezīmēta — jo raženāks var izdoties sekojošais gads. Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā;/ Sēj, Saulīte, manu tiesu jel celmiņa galotnē.
Arī Saule ir apaļa, tāpat kā ola, kurai, kā mīklā teikts, ir pat divas dzīvības: Kas divreiz piedzimst? — Putns. Tautas ticējumi saka: Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. Jo vairāk olu, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. Sākas atmodas, radīšanas, auglības laiks.
Valmieras dievturu Beverīnas draudze katru gadu seko senajām tradīcijām un kopā svin Lielo dienu.
ROKĀS SADODOTIES. Spēka apli veidoja Valmieras puses dievturi.
Jāņa Cigelska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv