Gada dalījuma laiki, mijas jeb gadskārtas latviskajā dievestībā saistītas ar dievišķiem teiksmu tēliem — cilvēkotiem laiku aizgādņiem. Viens no tiem bija Ūsiņš kā rīta ausmas un gaismas vedēja mitoloģisks cilvēkojums. No dainām redzams, ka Ūsiņš ir Saules zirgu braucējs, Saules laivas stūrmanis. Ūsiņa tāli radi meklējami āriešu pirmtautā starp dievībām Ušas un dvīņiem Ašviniem. Ušas bija rīta ausma, bet Ašvinu uzdevums bija pavēstīt par Ušas ierašanos.
19. gadsimta sākumā un vidū, kad Eiropā tika izdoti vairāki pētnieciski darbi, tostarp F. Šlēgeļa sniegtais «Par indiešu valodu un zināšanām» un J. Grimma ģermāņu mitoloģijas rekonstrukcija, arī latviešiem, apzinoties sevi kā nāciju, dabiski radās vēlme izpētīt savu izcelsmi, garīgās pasaules un tautas veidošanās mijiedarbību.
Sena teika vēsta, ka Dievs piedzimis Ziemassvētkos, bet šūpuli viņam kāruši Lieldienās. To ievērojot, cēlusies tradīcija šūpoties. Šai laikā diena sasniegusi nakts garumu un grib to pārspēt. Pati Saule par to priecīga un Lielās dienas rītā šūpojas: Lieldienas rītu vajagot iekāpt kokā, tad varot redzēt, kā saulīte lēkdama danco.
Šāds vēlējums izteikts Jāņa Medeņa dzejolī «Metenis». Tajā aprakstīti maskoti ļaudis, kuri vaicā: «Ko meti, Meteni, pa roku galam – /vai tauku slokātni, vai alus mucu?/ Atsauca Metenis, turēdams grožus: / Uzmetu griezties gadskārtas ripu!»