Kokmuiža laiku laikos

- 26.Aprīlis, 2024
PROJEKTS
Laikrakstā

Viduslaikos Valmiera bijusi knapa. Kā lai nebūtu, ja aiz Dzirnavu ezeriņa un upītes jau sākās Valmiermuiža, pāri Gaujai Kaugurmuiža, bet aiz Jāņparka – Kokmuiža. Kur tad Valmiera varēja izplesties?

Muižas visos laikos bijušas pietiekami turīgas. Tās veidojās, pateicoties tam, ka pēc krusta kariem 13. gadsimtā bruņinieki kā galveno balvu saņēma zemes gabalus. Daļa jauno zemes turētāju centās vietu, kur zemīte iegūta, attīstīt. Izpratne par saimniekošanu, zemi, mežu, pļavām katram no viņiem gan bija atšķirīga. Kāds vēlējās to visu pārdot un gūt ātru peļņu, cits bija gatavs ilgtspējīgai sadarbībai, veidojot saimniecību. Mūspusē paveicies – lielās muižas, to skaitā Kokmuiža, bijušas ar ilgtspējīgu skatījumu. 16. gadsimtā Livonija sabrūk, taču joprojām pastāv bīskapijas, tostarp Cēsu bīskapija, kas bez teritoriālā ierobežojuma pieskatīja arī mūspuses zemes. Laikam var teikt, ka labi pieskatīja, jo šī vieta attīstījās un auga. Atbalsts bīskapijas centieniem bija bijušie krusta karu karotāji, nu jau muižnieki, kas paaudžu paaudzēs šīs zemes nomāja.

 

Interesanti un aizrautīgi par Kokmuižu stāsta vēsturniece un pieprasīta gide INETA AMOLIŅA:

«Muižai palaikam doti dažādi nosaukumi, arī vāciski, krieviski, zviedriski. Dzirdēti nostāsti, ka tie iegūti atbilstoši tam, no kādiem materiāliem būvētas muižu ēkas. Piemēram, Gaujas vienā pusē Mūru muiža jeb Mūrmuiža, otrā pusē Koku muiža, kas sākotnēji būvēta no koka, jeb Kokmuiža. Vēstures pētnieks, etnogrāfs Uģis Niedre, kas muižu vēsturi pētījis arhīvos, tās salīdzinājis ar igauņu muižām, par kurām arhīvos pieejams plašāks materiāls nekā par atsevišķām Latvijas muižām. Savelkot paralēles, Niedre secinājis, ka pirmās ēkas, kas piederējušas muižkungiem, tiešām bijušas no koka. Tas arī saprotams, jo, ja muižkungi vēlējās attīstīt lauksaimniecību, meži bija jāizcērt, pie tam kokmateriāli pašu zemē neko neizmaksāja.»

Kungu māja joprojām stāv varena

«Gāja gadsimti, notika jauni kari, un to laikā koka ēkas tika nopostītas pirmās, arī Kokmuižā nodegušas. Tikai 17. gadsimta pašās beigās tiek uzbūvēta pirmā Kokmuižas mūra ēka. Nāca nākamie kari, un, mainoties tendencēm arhitektūrā, arī muižkungi ik pa laikam gribēja savas ēkas modernizēt. Kokmuižā muižas kungu māja tiek uzbūvēta tikai 19. gadsimta beigās, tāpēc muižas ēku komplekss līdz šim pat nav iekļauts aizsargājamo objektu sarakstā. Tomēr tas noteikti ir kultūrvēsturisks objekts arī bez šī nosaukuma.

Kocēnu novadam vienmēr ļoti rūpējis, lai daudzās vēsturiskās vērtības saglabātos. Iedzīvotājiem tika piedāvāti iniciatīvu projekti, un tie bija ļoti populāri. Piemēram, pēc 1930. gada skaistā kungu māja jau bija nolemta iznīcībai, jo 20 gadus pēc agrārās reformas tajā neviens nedzīvoja – jumts iebrucis, bija daudz tehnisku problēmu. Toreizējā Koku pagasta pašvaldība nolēma, ka šī ēka jāglābj, bija arī nepieciešamība pēc jaunas skolas ēkas, jo vecā jeb Draudzes skolas nams bija kļuvis par šauru. Ēkas atjaunošanas projektu uzņēmās arhitekts Arnolds Nikolajs Čuibe. 1937. gadā ēka atdzimst no jauna. Tai klāt tiek piecelts trešais stāvs, jo tolaik vienlaikus tika domāts arī par dzīvokļiem skolotājiem, bija nepieciešams arī internāts. Pēc trīsdesmit gadiem – 1967. gadā – skolas nams atkal kļūst par šauru un tam top piebūve. Padomju laikos vairāk domāja par praktiskumu... Šajā gadījumā varbūt pat bija labi, ka vecā ēka netika nošķūrēta, lai uzbūvētu jaunu skolu. Ēka nekad netika pamesta, tāpēc arī ir saglabājusies.»

Saglabājies arī viss muižas komplekss

«Atgriežoties pie muižas laikiem, jāpiemin, ka tolaik tai bija nepieciešamas daudzas palīgtelpas. Un Kocēni var lepoties ar to, ka gan austrumu, gan rietumu pusē no pils joprojām saglabājušās bijušās klētis. Vienā no tām, kur pašlaik ir kultūras centrs, senāk bijis stallis, taču tas atradās pārāk tuvu skolai, tāpēc tika pārcelts uz citu vietu. Otrā klētī pašlaik ir sporta nams, Kocēnu bibliotēka. Arī šīs telpas ir labi saglabātas, tur notiek dažādi pasākumi, starp citu, pagrabā esošajā velvju zālē tika atvērta arī Jāņa Kalnača grāmata par Kokmuižu. Nedaudz virzoties ārā pa Alejas ielu, nonākam pie ļoti skaistas ēkas, kur pašlaik darbojas zivju tirgotāji, bet muižas laikos tur atradās smēde. Tai pretējā pusē – pārvaldnieka māja. Paceļojot gar dīķīšiem, nonākam pie lopu kūts, lielā laidara ar visu kūtsaugšu un uzbrauktuvi uz to. Šo ēku pirms dažiem gadiem apņēmās apsaimniekot Valmiermuižas alus darītava, diemžēl kovids izdarīja savu, un aparatūra, kas bija iepirkta iecerētajai Kocēnu alus darītavai, tika realizēta turpat Valmiermuižas alus darītavā. Neviens tā arī nepieteicās ēkas izsolei. Labi, ka vismaz reizi gadā, Kokmuižas svētkos, tajā tomēr kas notiek. Objekts sakopts ir, tikai jāatrod īstais īpašnieks.

Tālāk ejot, nu jau pa Jāņa Ķenča ielu, nonākam pie bijušajām kalpotāju mājām. Arī tās ir perfekti saglabājušās, tagad privatizētas, to īpašnieki mājas sakopuši. Bet par sarkanajiem ķieģelīšiem, kas izmantoti šo ēku būvniecībā, ir vēl kāds stāsts. Muižkungs gan dzīvojis reizēm izšķērdīgi, bet tajā pašā laikā bijis saimniecisks. Viņš ķieģeļus neieveda no tālienes – braucot kalnā Rīgas virzienā, graviņā atradās muižas ķieģeļu ceplis, kur tapa ķieģeļi ar speciālu Kokenhof jeb Kokmuižas zīmodziņu. Šie ķieģelīši joprojām atrodami iebūvēti arī vairākās mājās Valmierā. Šis rūpals bijis ļoti nopietns. Vēsturnieks Valters Grīviņš, pētot krogu vēsturi, konstatējis, ka kalpu māju galā Kokmuižā bija izveidotas pirmās attīrīšanas iekārtas, jo kungiem rūpēja arī, lai notekūdeņi neieplūstu upītē. Tolaik te dzīvoja Švēderu dzimta, bet pats pirmais muižkungs bija Uksenšerns. nākamie un pēdējie muižkungi – Elzeni, pa vidu arī vairāki citi Kokmuižas muižkungi, jo ik pa brīdim neprasmīgas saimniekošanas dēļ muiža nonāca zem āmura.

Virzoties tālāk pa Jāņa Ķenča ielu, kalpotāju mājām pretējā pusē var redzēt paliekas no milzīgas ražotnes – Kocēnu alus brūža un spirta dedzinātavas. Pirmajos Kokmuižas svētkos ražotnes pagalms, šī teritorija pie dīķiem, tika sakopta, un izrādījās, ka no milzīgi lielā industriālā ražošanas kompleksa pāri palicis īpašs pagrabs, gatavās produkcijas noliktava. Šis pagrabs ir vienkārši unikāls – īpaši izvelvēts, un var nojaust, kā smagās alus mucas no ceha tika veltas uz šo noliktavu. Tagad tas ir privātīpašums un apskatei nav pieejams, bet saistībā ar šo alus brūzi bija vēl viens notikums, kas alus brūzim pielika galīgu punktu. 1957. gadā Kocēnos tika uzņemta latviešu filma «Nauris». Toreiz filmētāji bija pamanījuši šīs brūža drupas un jautāja, vai drīkst kaut ko nedaudz paspridzināt. Bija gan runāts, ka spridzināšana būs minimāla, bet laikam sprāgstvielas bijis par daudz, un gaisā uzgāja visas atlikušās alus brūža drupas, kā arī cieta viena no kalpotāju mājām – skolotāju māja. Tā bija ļoti skaista balta māja, uz kuras lievenīša mākslinieks Kārlis Hūns to zīmēja. Diemžēl māja bija jānojauc, un tagad tajā vietā pie kultūras nama ir stāvlaukums.

Vedot ekskursantus, varu parādīt bijušā šaursliežu dzelzceļa pievedceļu uz Kocēnu staciju (ejot uz estrādīti Zilākalna virzienā apmēram pusotra kilometra attālumā no pagasta centra), jo smagās alus mucas un degvīns bija jānogādā uz Ainažiem, tālāk uz kuģiem. Savukārt atpakaļceļā bānītis muižkungam atgādāja minerālmēslus, graudaugu sēklas no Skandināvijas.

Kocēnu estrādes teritorijā ir dīķītis ar īpašu leģendu. Tajā nākusi peldēties baronese. Dīķītī bija izgatavota koka grīda ar nožogojumu un soliņu drēbju novietošanai. Muižas laikos dīķīši bija populāri, tika iekopti parki – tolaik modē bija angļu stils. Kokmuižas apkārtnē stādīti ābeļdārzi, atvesti arī reti augi un koki. Kad pie baroniem brauca ciemiņi, no kokiem pat sūnas tikušas skrāpētas. Mūsdienās, piesaistot Eiropas līdzekļus, gar dīķīšiem izveidota promenāde un atpūtas vietas. Iedzīvotājiem ļoti patīk arī ap skolu un dīķīti izveidotās dabas takas.

Arī padomju laikos daudzas ēkas tika saglabātas, vienīgi viena klēts, kas šobrīd ir sporta centrs, krita nežēlastībā. Jumts bija iebrucis, tika nolemts ēku atjaunot, bet Jaungada naktī kāds bija paspēlējies ar raķetēm – nosvila viss, kas bija padarīts. Klēts it kā ir autentiska, bet pārbūvēta vairāk nekā citas ēkas. Muižas laikā galvenie ceļi uz muižu bija alejas, Kocēniem tās bija septiņas, pašlaik gan palikušas piecas, un tās ir ielas. Kocēniem ļoti paveicies, ka arī padomju laikā to nosaukumi tika doti vēsturiski atbilstoši, piemēram, Kalna kungu aleja kļuva par Alejas ielu, Kalpu aleja par Ozolu ielu un tamlīdzīgi.

Ir jāturpina to visu sargāt un nest Kokmuižas vārdu pasaulē.»

KOKENHOF (KOKMUIŽAS) ALUS REKLĀMAS PLAKĀTS20. gs. sākums. Šeit ļoti labi redzams viss muižas komplekss, ieskaitot alus darītavas ēkas. Valmieras muzeja krājums

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru